Par apdraudējumiem un ārstiem. “LA” vēstuļu apskats 1
Aina Rodrigesa-Mata raksta, ka tie cittautieši, kas pēc vairāku gadu desmita vai pat vairāk nekā pusgadsimta nodzīvošanas Latvijā nav vēlējušies kļūt par pilsoņiem vai iemācīties valsts valodu, tā ir parādījuši savu attieksmi pret valsti.
“LA” lasītāja uzskata, ka “automātiska vispārēja kļūšana par Latvijas pilsoņiem vēlēšanās mainītu balsu proporciju un līdz ar to koalīcijas sastāvu un “Saskaņa” valdībā kļūtu par noteicošo partiju”.
Linards Hartmanis sevi dēvē par “nacionāli noskaņotu spītnieku”. Viņš vēloties strādāt Rīgā, taču noraizējies, ka “pazīstamo loks, kas pārceļas uz ārvalstīm, tik palielinās un savus septiņus gadus šis process nav ne brīdi apstājies”, un ka varbūt arī pašam nākšoties pārdomāt, vai nebraukt prom: “Sevišķi, ja es retāk dzirdu stāstus par tādiem, kuri atgriezušies un jūtas labi, nekā par tādiem, kuri atgriežas un ātri vien ir spiesti atkal doties prom, jo saskaras ar to, kādas ir algas, ka pat ar jūtamu pieredzi 700 eiro atalgojums ir pārāk daudz prasīts.” L. Hartmanis uzskata, ka cilvēku aizplūšana novājina valsti.
E. V. Upelnieks vēstulē izsaka cieņu “demisionējušajam ministram Belēviča kungam par paveikto, iesākto un diemžēl nepabeigto”.
“Atkal ministrs – ārsts?” raksta Anda Driķe. Viņasprāt, “veselības ministrs nevar būt ne aptieķnieks, ne bērnu ārsts, ne traumatologs, ne kardiologs… Veselības ministram ir jābūt speciāli skolotam un gudram veselības aizsardzības darba stratēģim, prasmīgam veselības aizsardzības darba organizatoram valstī. Tādus speciālistus jau sen varēja sagatavot. Tagad no varošajiem valstsvīriem kādam vajadzētu atjēgties un stingri un ātri darīt iespējamo, lai vispirms tiktu sakārtota primārā medicīnas palīdzība, lai saslimuši cilvēki bez kavēšanās varētu saņemt ārsta palīdzību un tiktu pareizi ārstēti. Tad samazinātos ielaistas slimības, rindas un pāragri nāves gadījumi. Un tikai pēc tam varētu sākt ieviest pārdomātas reformas atbilstīgi budžeta iespējām.”
