Egils Līcītis: Kāpēc mums būtu jāpacieš melošana un trollēšana 13
Krievijas Ārlietu ministrija sūdzējusi Baltijas valstis par “represīviem paņēmieniem” pret Krievijas telekanāliem, kas esot “būtiski pilnvērtīgas dzīves elementi tūkstošiem krievvalodīgo iedzīvotāju”. Lavrova dienestniekiem derētu zināt, ka jebkur pasaulē cīnās pret epidēmijām, un kāpēc gan nebūtu jāaizšķērso cilvēkus indējošas, melīgas propagandas plūsma, kura ir jau infekcijas sērgas mērogā un skar tūkstošus. Pie tā trokšņa līmeņa, ar kādu Kremlim klausīgās TV stacijas piesārņo informatīvo lauku, vajadzēja iedegt sarkano semafora gaismu, uzstādīt pretgaisa aizsardzības sistēmas, aizvilkt ēteru ar dzeloņstieplēm, kurpretim apsūdzētās valdības no pastāvīgās koncentrētās miglas pūšanas norobežojušās tik vien kā ar marles aizkariņiem. Tādas tās “represijas un bloķēšana” – Latvijā lasi un skaties krieviski, ko gribi.
Patiesais krievu ārlietnieku satraukums drīzāk saistīts ar to, ka Maskavas propagandas ieroči vairs nav tik visspēcīgi un kļūst aizvien neasāki, neiedarbīgāki. Krievu sinepes vairs nav tik stipras. Pamazām atšifrē un dara zināmas sabiedrībai ideloģiskās frontes karotāju metodes, ar kurām tie karstā ūdenī vanno, sviedrē un applaucē krievvalodīgo skatītāju. NTV žurnālists Konstantīns Goldencvaigs, atlaists par atklātību, stāsta par notikumu atspoguļošanu ziņās. Ja notiek Ukrainas prezidenta vizīte Berlīnē, tad korespondentam Porošenko ir jāizvārta dubļos, bet Merkele jāpasludina par ASV marioneti. Zombēšanas spēles noteikumi žurnālistiem ir zināmi. Biļinu stāstīšanu pieņemot, uzcelts žodziņš, kam nedrīkst kāpt pāri – žurnālisti to pazīst kā pašcenzūru. Bet tad pat īsākā pavadā turētam, pie sijātām ziņām ieradinātam skatītājam piezogas šaubas. Kā var būt tik vienpusīga viedokļu uzklausīšana? Latvijā krievu TV ekrāniem piekaltie ļautiņi visi taču arī nav ar aklību sisti un apdullināti. Kādā brīdī pajautās – kāpēc Maskavas studijās ielūdz tikai impēriski visreakcionārāk noskaņotos Ždanoku un kabatas latvieti Graudiņu, ja viņi pārstāv mizerabla skaita iedzīvotāju domas? Žurnālistikas profesionālim ir skaidrs, kas ir tas, ko rāda no Krievijas. Ja ne gluži meli, tad ar iesistu roku veidoti safabricējumi. Un arī paviršam dīvānā sēdētājam rodas apjausma, kā vārās patvāris smadzeņu skalošanai un cik gigantisks apvārdošanas blefs ir Krievijas televīziju ziņu izlaidumos. Ir jau papētīts, kādā manipulēšanas un montāžas tehnikā taisa “jaunumus”. No pazemes izpaustas vēstis par troļļu fabrikām kā instrumentiem prātu samaitāšanai. Arī “LA” portālā tiek iesūtīti taustiņu klabinātāji troļļi, kuriem uzdots ar nicinošiem komentāriem nosist latvisko pašapziņu. Oioioi, tā jau ir propagandas zinātne un alķīmija, ar ko nodarbojas pirmklasīgi “spečuki”, informatīvā kara vojevodas ar mērķi uzturēt un apkalpot Putinu un viņa politiku, bet medijus turēt kaklasiksnā. Ukrainā šai kampaņā saskata nacionālā naida sīvu kurināšanu līdz aizsmakumam. Pret Latviju ar putām uz lūpām strādā, lai radītu mucā augušus, pa spundi barotus neintegrējamus vēlētājus, kas atbalstītu vietējās Kremļa filiāles partijas. Pārējos, kas nepiekrīt Krievijas pasaules uzskatam, var torpedēt ar pasakām, kā galvu paceļ fašisms, par pūstošo vērtību Eiropu un Amerikas imperiālismu. To var skatīties kā aizraujošu laika kavēkli – kā strādā fantāzija, kādu jaunu realitāti propagandisti vēl pratīs uzburt no zila gaisa utopijām, taču ar laiku sāk džinkstēt ausīs un apnikt.
