Gaiziņa nākotne: vai tiešām vislabāk dāvināt valstij? 5
Piekrītu brīdinājumiem I. Apeles kundzei, ko izteikuši daudzi “Latvijas Avīzes” lasītāji 12. septembra “LA” publikācijas “Gaiziņa dāvinājums valstij – bezprecedenta gadījums” viedokļu sadaļā.
Ir ļoti jāpārdomā ideja dāvināt Gaiziņkalnu Latvijas valstij, jo Latvijas valsts ir ļoti nedroša šāda dāvinājuma saņēmēja un glabātāja. Paša Gaiziņkalna platība ir 0,7 ha. To nevar salīdzināt ar “Latvijas valsts mežu” dabas parka teritoriju Tērvetē – 1300 hektāriem – un Pokaiņu 500 hektāriem. Bet mums taču ir daudzi dabas objekti, kuru platība ir vēl mazāka: klintis, alas, avoti u. c. Kur tad slēpjas nelaime? Tā ir tajā apstāklī, ka tie nenodrošina dažādu izklaides objektu iekārtošanu (ko varētu arī saukt par šo objektu labiekārtošanu).
Esot pieņemts Madonas novada būvvaldes lēmums, ka dāvināmajai teritorijai jābūt vismaz 10 ha lielai? Bet 12. septembra “Latvijas Avīzē” dotajā uzziņā lasām, ka Ogrē dāvinātā teritorija bijusi 892 m2, Salienā dāvināts nekustamais īpašums 2265 m2 platībā u. c. Kā to saprast? Vai noteikumu veidotāji vispār zina, cik vienā hektārā ir kvadrātmetru? Vai dažādos lēmumos un noteikumos nav ieviesusies pārāk liela birokrātija, ko ir pēdējais laiks izmest?
Edgars Vimba
