Par laulību! Gundars Grasbergs un Inga Misāne 0
Ģimeni dēvē par miera ostu, patvērumu, un laikam tieši tāpēc šāds divu cilvēku veidojums ir radies, lai dzīve kļūtu krāsaināka, līdzsvarotāka un vieglāk panesama. Mēs visi esam pakļauti dažādām dzīves vētrām, tāpēc ir labi, ja līdzās atrodas stingrais balsts – ģimene, kas palīdz noturēties taisni.
Un, sākot ar šo “Mājas Viesa” numuru, atvēlēsim vairāk vietas rakstiem par savstarpējo attiecību krāšņumu. Nacionālā teātra aktieru INGAS MISĀNES un GUNDARA GRASBERGA ģimene radīta pirms sešiem gadiem. Šajā laikā pasaulē nākuši viņu dēli – sešgadīgais Kristiāns un divgadīgais Stefans Kārlis.
– Vai jūs abi notvērāt to mistisko mirkli, kad starp jums radās jūtas, ko sauc par mīlestību?
Gundars: – Mīlestība radās, ieejot “Zirgu pastā”. Tobrīd sēdēju garderobē un lasīju avīzi. Garām nāca Inga, un es uz viņu paskatījos. Tas bija tikai viens skatiens, lai arī mēs kopā mācījāmies jau divus gadus.
Inga: – Dzīvē viss atkarīgs no tā, ko ieraugām vai neieraugām. Tā var būt viena vai trīs sekundes, kad acis saskatās. Es jau pirms tam par Gundaru padomāju, ka foršs puisis, tikai nezināju, ka viņš kļūs par manu tuvāko cilvēku.
Gundars: – Mums sakrita laiks un telpa, lai viens otru tā pa īstam ieraudzītu. Es nekad neaizmirsīšu mūsu pirmo randiņu. Tas bija šausmīgi “romantiski”. Uzaicināju Ingu uz kafejnīcu, lai gan zināju, ka naudas man nav. Biju arī nopircis biļetes uz kinoteātri “Daile”, bet pēc filmas noskatīšanās aicināju Ingu uz “kafejnīcu”, kas bija mans komunālais dzīvoklis. Es tolaik īrēju mazu istabu Brīvības un Matīsa ielas stūrī. Tā bija Dostojevska cienīga vide, ar krievu tautības kaimiņiem.
Ziedu vietā Ingai pārtikas veikalā nopirku skaistu zaļu brokoli. Viņa tikai pavaicāja, kā sauc kafejnīcu, uz kuru dodamies.
Inga: – Kad ievācos dzīvot pie Gundara, kaimiņiem tas diez ko nepatika. Virtuvē man ļāva ieiet, bet plīti es nedrīkstēju izmantot. Tur bija sliktāk nekā kopmītnēs. Taču “kafejnīca” bija laba. Mums jau viss sanāca ačgārni. Es vispirms paliku stāvoklī, un tikai pēc tam Gundars lūdza vecākiem manu roku. Apprecējāmies, un tad piedzima vecākais dēls.
Gundars: – Kāzas svinējām Jelgavas pirtī, bija ap piecdesmit viesu. Mēs ar Ingu kāzu naktī lustējāmies visilgāk, neviens ciemiņš, pat ne no tālās Latgales, neturēja mums līdzi.
– Kāds jūsu amata brālis man teica, ka ģimenē divi aktieri nedrīkst būt, jo tad mājās sākas teātra spēlēšana.
Inga: – Mēs tā nedomājam, nekāda spēlēšana mājās nenotiek. Studiju laikā pasniedzēja Māra Ķimele mums deva padomu – ja jūs precaties, tad izvēlieties vai nu aktieri, vai ārstu. Kaut kas vienojošs un radniecīgs šīm profesijām ir – mistika, dvēseles meklējumi, dzīvības robeža. Ja divi aktieri draudzējas ar galvu, tad spēj nodalīt darbu no mājām. Kad strādā pie lomām, esi pilnībā iegājis materiālā, tad nevilšus tas nāk līdzi uz mājam. Aktiera sajūtas pirms pirmizrādes var saprast tikai otrs aktieris. Peldi pa mājām kā tāds vraks. Pēc nospēlētās pirmizrādes Gundaram saku – beidzot esi atgriezies. Tas nozīmē, ka atgriežas mājās ar visām savām maņām un mieru.
– Aktieri pēc savas būtības esot egocentriķi, jo citādi šo profesiju neizvēlētos. Un kā divi egocentriķi spēj kopā sadzīvot?
Gundars: – Mēs esam pieauguši cilvēki, kuri var iztikt bez mammas un bērna attiecībām starp sievu un vīru. Egoisms visspilgtāk izpaužas tajā, cik daudz laika varu ziedot mājas dzīvei. Brīžiem jau man ir sirdsapziņas pārmetumi, kad, tuvojoties pirmizrādei vai kādai smagākai izrādei, kas prasa lielāku ieguldījumu, pat mājās būdams, jūtu, ka neesmu simtprocentīgi kopā ar mājiniekiem. Organisms kādā brīdī pieslēdzas izrādes enerģijai, un es tur neko nevaru darīt. Citreiz vecākais dēls jautā – kāpēc tu, tēti, tāds bēdīgs? Skaidri redzams, viņš jūt, ka esmu kaut kur citur, lai arī spēlējamies un darām visu kā parasti. To jūt arī Inga, bet viņa zina, ka paies laiciņš un es atgriezīšos. Jā, tas ir egoisms, bet tāda ir mūsu profesijas specifika.
– Lai attiecības nenodiltu, svarīgi esot otram dot brīvu vaļu un telpu, kur elpot. Vai jūs arī tā uzskatāt un rīkojaties?
– Nav jau tā, ka mēs visu laiku esam kopā, lai arī strādājam vienā teātrī. Mums reti ir kopīgi iestudējumi, bet arī tad katrs darām savu darbu. Man jau šķiet gluži pretēji, ka mēs esam pārāk maz viens otram. Tādā nozīmē, ka tikai viens otram, ārpus darba, ārpus mājām, bez puikām.
Atrodoties divvientulībā, iespējams īsti saprast, kas mēs esam viens otram. Par lielāku telpu sev, par hobijiem un kaut ko tamlīdzīgu es sen vairs nedomāju. Tas vienkārši nav iespējams, ja kaut cik godīgi izturies pret ģimenes pienākumiem.
Inga: – Man liekas, ja ir attiecības, kādas tu vēlies, tad tā ir abu kopīga telpa, kas mani nevis apspiež, bet, tieši otrādi, ļauj brīvi elpot.
– Vai nejūtaties savā darbā kā sāncenši, kad reizēm viens it kā paliek otra ēnā?
– Nē, es nejūtos kā Gundara sāncense, jo to, ko viņš spēj izdarīt, es nevaru.
Gundars: – Tikai tāpēc, ka neesmu sieviete aktrise! Bet, ja nopietni, tad es apzinos, ka tie izrāvieni mūsu profesijā ir atkarīgi no daudzām nejaušībām, likumsakarībām un nevajag šajā brīdī vēlēties vairāk, nekā tev ir. Kad dzima puikas, priecājos par to, ka tobrīd teātrī man nebija lielu uzdevumu. Viss nāk viļņveidīgi un vajag novērtēt to darbu, kas ir patlaban.
– Vai ticat, ka iespējams nodzīvot mūžu kopā kā “diviem dūdojošiem balodīšiem”?
Inga: – Vienu tādu balodīšu pāri zinu, tie kādu brīdi dūdoja uz manas grimētavas palodzes.
Gundars: – Par balodīšiem neko nezinu. Diez vai kāds var pateikt, kā nodzīvos mūžu. Tā būtu varena likteņa zaimošana. Mūžs ir vienkārši jādzīvo, un ar tiem, kurus tu esi izvēlējies.
– Ir aktrises, kas, baidoties pazaudēt savu dzīves lomu, neuzdrošinās laist pasaulē vairāk kā vienu bērnu. Tev, Inga, acīmredzot no visam lomām svarīgākā ir mātes loma?
Inga: – Man būtu ļoti skumji, ja es teātrī nebūtu palaidusi garām nevienu savu “mūža lomu” un vecumdienas sagaidītu viena. Bērni un teātris nav salīdzināmas lietas. To piepildījumu, ko sniedz bērni, nevar atsvērt pat visgarākais nospēlēto lomu saraksts.
– Saka – strīdos dzimst patiesība. Vai jūs arī šādā veidā cenšaties to rast?
Gundars: – Mēs diskutējam, bet nestrīdamies. Mums katram ir savs viedoklis, taču tāpēc līdz kašķim nenonākam. Bieži nopietni diskutējam par profesionālām lietām, spēli. Vērtējot viens otra darbu, zinām, ka varam būt atklāti.
Inga: – Ja vīrietis ir ar skaidru galvu un sapratni par lietām, tad viņš uz iesākto strīdu reaģē tā, ka sieviete nevar to tālāk attīstīt. Bet sievietes mēdz būt arī nežēlīgas. Zinu sievietes, kas īpaši pakļautas cikliem, fizioloģijai, kas diktē noteikumus, spiež uz emocijām un spēj sagraut attiecības. Ja viens otram izvirza augstas prasības, tad nav iespējams sadarboties. Pret sevi parasti esam mazāk kritiski noskaņoti. Es tā labā, bet tu neesi manis cienīgs. Varbūt vīrietim pārāk augstu uzstādīta latiņa. Viņam viss jāspēj, jābūt ar stingru mugurkaulu, jārūpējas par ģimeni, un ieteicams, lai būtu ar labu humora izjūtu.
Gundars: – Mums jau tā bieži nesanāk – sēdēt ar sievu un formulēt, kāpēc esam kopā. Savulaik aizrāvos ar ezoteriku, bet tad nāca apjauta: cik daudz mums ir dots dzīves izpratnei, tik daudz mēs sapratīsim paši. Vajag nostāties uz zemes un pieņemt lietas, kādas tās ir. Ja tā ir grīda, tad grīda un nevis garīgā platforma. Ģimenes dzīvē piekrītu klasiskajam modelim. Sieva ir pavarda kūrēja, bet veča būtība tomēr ir medīt. Domāju, ka vīrietis bez pastāvīga darba nevar justies kā vīrietis. Ja es dzīvotu viens, tad noteikti nepievērstu uzmanību videi, taču Inga rūpējas par mājas izdaiļošanu. Viņa ik pa laikam pārbīda mēbeles, un man pat nebūtu ienācis prātā, ka tā var sabīdīt. Sieviete ir ietvars visam, viņa rada mājīgumu, ģimeniskumu, un no sievietes atkarīgs, kā jūtas bērni un vīrs.
