– Zināji, ka aiziesi, tomēr turpināji strādāt? 6
– Jā… Un tas bija pavisam nelāgi, jo neviens, izņemot Māri, to nezināja. Un tad pēkšņi man piezvana Sigvards Kļava un piedāvā nākt uz Radio kori kā dziedātājam un vajadzības gadījumos arī aizstāt Sigvardu vai Kasparu Putniņu. Pirmais, ko pajautāju: vai tu zināji, ka es eju prom no “Kamēr…”? Nē, saka Sigvards, bet tas bija galvenais, ko gribēju teikt: savienot nevarēs.
Kādreiz ir tā, ka tu kādā lietā iekrampējies ar nagiem un zobiem, tev to noteikti vajag, taču vienā brīdī tu vairs nekontrolē situāciju, viss izslīd no rokām, un tu paliec bešā. Taču paiet kāds laiks, un tu pēkšņi saproti, kāpēc tas tā noticis. Vienkārši ir jāpaļaujas uz to, kas visu redz. (Smejas.)
– Mēģināju izsekot tavam kalendāram un sapratu – labāk pajautāt pašam. Kas dienas kārtībā nākamais?
– Šis ir lielu projektu gads. Bija Barselona, tūlīt būs Bavārija, tad vēl kāds opernams rudenī, bet gada beigās un nākamā gada sākumā atkal divus mēnešus strādāšu Spānijas ziemeļos.
– Tavas darbības ģeogrāfija ir plaša. Taču mani vairāk interesē psiholoģija. Kā ir strādāt ar tik dažādiem kolektīviem?
– Dienu, pirms jābrauc uz lidostu, Rēzija saka: Ainār, tev atkal aukstas rokas!
Man vienmēr ir bail. Ne jau no cilvēkiem, bet no nezināmā. Kas notiks? Kā tas būs? Viena lieta, ja dodos uz Lucernu, Hamburgu vai Parīzi, kur jau esmu bijis, kur ar orķestri jau esam paveikuši labu darbu un tagad varam to turpināt. Pavisam kas cits, ja kāda kolektīva priekšā jāstājas pirmo reizi. Tas vienmēr ir pārbaudījums. Pirms mēģinājuma manis nav, ir nobijies diegs.
Nesen noskatījos interviju ar Andri Nelsonu. Viņš teica: diriģentam ir maģiskas atslēgas un piecas līdz desmit minūtes, kurās tu vai nu atslēdz, vai aizslēdz durvis uz orķestri. Precīzi.
Mana metafora ir kupols. Katram orķestrim ir savs kupols, telpa, kurā ne katrs tiek ielaists. Pirmo reizi to sajutu Bambergā, kur strādāju ar orķestri kā konkursants. Gatavojāmies noslēguma koncertam, un pēdējā mēģinājumā pēkšņi sajutu – orķestris mani ir pieņēmis, ielaidis pie sevis.
Samērā grūti man klājās ar Honkongas orķestri. Internacionāla vienība, metālpūtēji no Amerikas, koka pūtēji no Anglijas, stīdzinieki lielākoties vietējie. Bet mums jāstrādā ar Haidna mūziku, kas ir tik ļoti eiropeiska. Nācās krietni papūlēties, kamēr sajutu, ka durvis ir atvērušās.
