Kad Maikls atrada izeju vienā pusē un mēģināja durvis atgrūst, tas neizdevās, jo cilvēki izmisīgi kāpa viņam pāri. 3
“Cilvēki kāpa pāri un es domāju – kad viņi paies malā, mums varētu trāpīt šāviņi, tāpēc, lai pasargātu savu draudzeni, es uzgūlos viņai virsū. Kāds viņai bija uz galvas un vēl kāds – uz kājām.
Man pa labi atradās kāda meitene, pa kreisi – divi vīrieši un tālāk no manas draudzenes – vēl kāda meitene, aiz manis bija cilvēki, kas bija nopietni ievainoti, bet stāvēja klusu, lai nepiesaistītu šāvēju uzmanību un nedabūtu vēl lodes – viņi izlikās par mirušiem. Domāju – ja mēs kustētos, mēs būtu jau miruši. Daudzi bija ievainoti un arī tādi, kas bija acīmredzami miruši…
Ko gan vēl var darīt šādā situācijā? Es domāju, ka miršu, es gaidīju… Taču es atcerējos draudzenes vārdus, ka mēs šeit nemirsim. Viņa ir patiešām stipra!
Visa drūzma, bļāvieni, šaušana, šauteņu pārlādēšana un atkal šaušana atgādināja lopkautuvi.”
Maikls redzēja, ka viens no šāvējiem ir pavisam tuvu un šauj.
“Kad izklausījās, ka šāvēji ir balkonā, mēs čukstējām viens otram, ka viss būs kārtībā un maigi sakļāvām plaukstas, iedrošinot viens otru.
Tad šāviņi kļuva retāki, likās, ka tie kļūst mērķtiecīgāki.
Es varēju redzēt arēnas izeju, kur visur bija sakrituši ķermeņi. Varēju redzēt nedaudz no balkona, taču virs manis neviena vairs nebija.
