Pārkāpt pāri vientulībai 0
“Pirms gada aizsaulē aizgāja mans tēvs. Viņš nodzīvoja garu mūžu, un es saprotu, ka tāda ir dzīves kārtība, kas mums vienkārši jāpieņem. Taču mana mamma nekādi nevar samierināties ar tēva aiziešanu.
Viņa dzīvo laukos, mājiņā, ko abi ar tēvu savulaik uzcēluši. Visgrūtāk mammai sadzīvot ar vientulību. Viņa vēlas, lai es katru nedēļas nogali braucu ciemos un būtu viņai līdzās. Es jau cenšos aizbraukt, bet mūs šķir divsimt kilometru attālums, tāpēc netiekamies tik bieži, kā mamma vēlētos.
Veselība viņu nepieviļ, arī lopus viņa vairs netur, tā ka mana palīdzība īpaši nav nepieciešama. Mammai vajadzīga tikai mana klātbūtne. Taču es pēc šiem apciemojumiem jūtos sagurusi, jo mamma visu laiku grib runāt tikai par tēti. Kad viņš bija dzīvs, tad mamma tik sirsnīgus vārdus viņam neveltīja. Laikam jau taisnība, ka pa īstam novērtējam otru tikai tad, kad viņš zaudēts. Esmu piedāvājusi mammai pārcelties pie manis uz Rīgu, bet viņa negrib par to ne dzirdēt. Godīgi sakot, man grūti iedomāties, kā mēs abas varētu sadzīvot, – pat ciemojoties vien, mamma jūtas kā saimniece un vēlas visus izrīkot. Esmu dzirdējusi, ka pirmais gads pēc tuvinieka aiziešanas ir visgrūtākais, pēc tam sāpes nedaudz pierimst. Taču man nav pārliecības, ka mamma spēs pieņemt notikušo un samierināties ar domu, ka tālāk jādzīvo vienai. Bet mani grauž sirdsapziņa, ka nevaru aizbraukt ikreiz, kad mamma mani gaida. Nezinu, kā būtu pareizāk rīkoties, jo uz divām pusēm nespēju dalīties,” raksta mūsu lasītāja Dzintra.
Uz Dzintras jautājumu atbildēt lūdzu psihoterapeiti Baibu Pumpiņu.
– Jā, rakstītājai Dzintrai ir pilnīga taisnība – lai samierinātos ar zaudējumu, nepieciešams laiks. Ir vairākas stadijas, kurām cilvēks šajā procesā iziet cauri, – neticība zaudējumam, dusmas – kāpēc tā, kāpēc tieši ar mani? Skumjas, sāpes, līdz beidzot situācijas pieņemšana un jauna dzīves modeļa izveide. Laika ziņā samierināšanās ar zaudējumu var ilgt pat līdz diviem gadiem, bet ir cilvēki, kas tam netiek pāri visu atlikušo dzīvi…
Dzintrai ieteiktu bruņoties ar pacietību, ļaujot mammai runāt par tēvu. Tādējādi tas sniegs iespēju viņai atbrīvoties no emocijām – sāpēm, skumjām, kas saistītas ar vīra zaudējumu. Iespējams, arī mammu grauž vainas izjūta par nepateiktiem sirsnīgiem, mīlestības pilniem vārdiem, tētim dzīvam esot. Taču mēs neviens nevaram atgriezties un sākt visu no sākuma, mēs varam sākt tikai no šā brīža un radīt jaunu turpinājumu.
Vientulība nereti ir visgrūtāk pārdzīvojama izjūta – cilvēks nespēj atrast sev vietu, trūkst atbalsta, nomoka sajūta, ka nevienam vairs neesi nozīmīgs un svarīgs. Rodas neprasme apieties ar savu laiku, zūd dzīves jēga. Dzintras mammai būtu nepieciešams veidot jaunu dzīves modeli – jau bez vīra klātbūtnes, uzņemoties pašai atbildību par savu dzīvi, saprotot, ko gribas darīt, kā gribas dzīvot tālāk. Svarīgi ir nesēdēt mājās, bet iesaistīties jaunās aktivitātēs. Vietējā apkārtnē noteikti ir kādi pulciņi, interešu kopas, kursi. Arī Dzintra pati var izrādīt aktivitāti, izdomājot kopīgus pasākumus saturīgai laika pavadīšanai.
Mātei ar meitu vajadzētu no sirds izrunāties. Dzintras mātei noteikti ir svarīgi dzirdēt, ka meita par viņu uztraucas un pārdzīvo. Nereti nepieciešams ne tikai fiziski būt blakus, bet arī zināt, ka ir kāds, kas par tevi domā. Kā Ojāra Vācieša dzejolī: “… es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemanu, viss, kas pastāv starp mums, tik savieno.” Taču ir arī jāsaprot, ka mums katram ir sava dzīve, mēs nevaram dzīvot tikai otram – mums katram ir savas intereses, vajadzības, ieradumi, vieta, kurai jūtamies piederīgi.
