Šodien tas būtu īsts luksuss! 15
Tehnoloģiju iespējas ir neiedomājamas, tām grūti izsekot līdzi. Tomēr visa pamatā ir tas, ko mēs ieliekam informācijas nesējā, vienalga, vai tā būtu avīze, radio, televīzija vai internets. Un te sākas problēmas. Viena no moderno laiku mediju iezīmēm ir atbildības zudums. Agrāk bija tā – cilvēks uzraksta rakstu un parakstās ar savu vārdu, tas tiek nodrukāts avīzē, kurai ir adrese, redaktori un īpašnieki. Piemēram – jūs šobrīd intervējat mani. Mēs abi esam atbildīgi par vārdiem, kas tiks publicēti avīzē. Tagad tā visa vairs nav, interneta komentāros katrs var publicēt visu, kas vien ienāk prātā, apzinātus melus un dezinformāciju ieskaitot. Daudz kas notiek pilnīgi anonīmi, autori ne par ko neatbild.
Bet tas nozīmē arī to, ka tāda profesija kā žurnālists ir ja ne degradējusies, tad piedzīvojusi milzīgas izmaiņas. Tagad katrs, publicējot internetā rak stus, fotogrāfijas un video, var ne tikai komentēt, novērot, atmaskot, bet arī nozākāt un apmelot. Kā pret to cīnīties?
Izskatās, ka šī pretimstāvēšana jau pacēlusies gluži vai mistiskā līmenī – kā labā un ļaunā cīņa. Cilvēki ir apmulsuši, nesaprotot, kā pret šo melu mašinēriju cīnīties, īstas atbildes tam pagaidām vēl nav. Turklāt līdz ar interneta ienākšanu mūsu dzīvē mainījies veids, kā cilvēki uztver un analizē informāciju, proti, viņi to dara ļoti nekritiski. Tāpēc tik svarīga ir sabiedrības izglītošana, skolā jau no bērna kājas jāmāca spēja analītiski, loģiski un kritiski spriest. Diemžēl cilvēki aizvien mazāk lasa nopietnu presi, arī grāmatas tiek atvērtas aizvien retāk. Tie visi ir savstarpēji saistīti procesi. Vēl kāda parādība, ko veicinājuši sociālie tīkli, ir narcisisms, izrādīšanās, slimīga sevis izpaušana. Ar to aizraujas pat bērni, sūtot viens otram savas bildītes. Nav brīnums, ka, nemitīgi sazinoties un izrādoties, grāmatai neatliek laika.
Saka jau, ka narcisisms pastāvējis visos laikos, vienīgi šodien tehnoloģijas tam ļauj izpausties planetārā mērogā – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē.
Patiesībā narcisisms nav jāmeklē tālu, tas izpaužas visās dzīves jomās. Paraudzīsimies kaut vai uz reklāmas industriju, kas iedrošinājusi cilvēkus neuzmanīgi ņemt ātros kredītus. Daudzi ir uzķērušies uz šī spožā āķa. Te savienojas viss – modernie mediji, no vienas puses, un vēlme dzīvot labi un tūlīt uz aizņemtas naudas rēķina, nepadomājot par sekām, no otras puses. Iekrīt cilvēki, kuri patiesībā vismazāk to var atļauties. Diemžēl modernajā sabiedrībā, un tas nav raksturīgs tikai Latvijai vien, par cilvēku pirmām kārtām spriež pēc tā, cik viņam ir naudas. Nevis pēc tā, ko viņš prot, ko sasniedzis savā dzīvē, cik viņš ir gudrs, taisnīgs, labsirdīgs, dāsns vai cēlsirdīgs, bet gan – cik viņam naudas, kas viņam pieder. Un vairs pat nav svarīgi, kā mēs pie šīs naudas esam tikuši.
Jūs esat nodibinājusi īpašu Gunāra Meierovica piemiņas stipendiju. Kā tai veicas?
Stipendijas pamatā ir Gunāra īpašums, daļa no Zūru muižas netālu no Piltenes, ko Latvijas valsts savulaik uzdāvināja Zigfrīda Meierovica atraitnei. Pēc neatkarības atjaunošanas īpašumu atguva trīs Meierovica bērni – meita Rute, dēli Helmuts un Gunārs. Savukārt jau pēc Gunāra nāves sev pienākošos mantojuma daļu es uzdāvināju Vītolu fondam, kurš to pārdeva un no iegūtā kapitāla izveidoja Gunāra Meierovica vārdā nosaukto stipendiju. Patlaban to saņem meitene, kura studē somugru valodas.
