“Mūs apšauda visu laiku.” Ata Klimoviča reportāža no Ukrainas 13
“Mūs apšauda visu laiku.”
Vajag mazāk nekā sešas stundas, lai no Ukrainas galvaspilsētas sasniegtu Donbasa pilsētu Kostjantiņivku, nieka sešdesmit kilometru attālumā no Doņeckas. Ātrvilciens “Intercity”, kuram līdzīga Baltijas valstīs pagaidām vēl nav, brīžiem skrien ar ātrumu 150 – 160 kilometru stundā, ļaujot ātri nokļūt atšķirīgā realitātē – pēc Kijevas šīs nelielās pilsētas stacijas apkārtne ir kā vecs un bēdīgs stāsts. Pat gaiss šķiet sastāvējies, un ne jau tādēļ, ka nav vēja un cepina spēcīga maija saule. Postpadomju, pēckara un bezcerības sajaukums. Skumjas pārņem jau uzreiz pēc nokāpšanas uz perona. Daži taksisti piedāvājas aizvest uz Doņecku, Slavjansku vai kādu citu pilsētu, nedaudzos atbraucējus cītīgi nopēta trīs militārās policijas pārstāvji. Ausis vīst, dzirdot blakus kādu pilngadību nesen sasniegšu meiteni, kura, šķiet, nemāk ne teikumu pateikt bez nolamāšanās. Divas koku pavēnī sēdošas sievietes, kas pārdod dzelteno presi un magnētiņus ar blāvām pilsētas fotogrāfijām, aicina kaut ko iegādāties. Atrunājoties solos to izdarīt pirms prombraukšanas.
