“Iekšējā skatījuma vīrs” 19
“Ulmanis piederēja tiem retajiem cilvēkiem, kas lietas un notikumus redzēja ne vien tuvumā, bet arī tālumā un to kopsakarībā. Viņš bija iekšējā skatījuma vīrs, kas redzēja cauri cilvēku sirdīm un prata lasīt to domas,” 1953. gadā Oldenburgā klajā nākušajās atmiņās raksta Kārļa Ulmaņa 1939. gadā nodibinātās akciju sabiedrības “Grāmatnieks” direktors Žanis Unāms. Viņš bija arī redaktors 1939. gada novembrī dienasgaismu ieraudzījušajai latviešu biogrāfiskajai vārdnīcai “Es viņu pazīstu”, kuras tapšanu tieši kontrolējis un pat virsrakstu izdomājis neviens cits kā Valsts prezidents.
Trimdas latvietis Aleksandrs Liepa, kurš 30. gados strādājis laikrakstā “Rīts”, būdams viens no prezidenta kancelejai pietuvinātajiem žurnālistiem, kas regulāri devušies kopā ar Ulmani braucienos pa Latviju, atceras, ka prezidents bijis Saimnieks, kuram paticis būt noteicējam pār itin visu. Ulmanis pamācījis Niklāvu Strunki, ka gleznot pussagruvušas klētiņas nav īsti labi, bet Knutam Lesiņam devis padomus par to, kā būtu rakstāmas noveles. Savukārt Ž. Unāms liecina, ka, aizrāvies ar latviešu valodas pilnveidošanu, Ulmanis izgudrojis jaunus vārdus, piemēram, “degsme”, “nerimtīgi” ir viņa radīti, tāpat vārdu “nopelniem bagāts darbinieks” vietā viņš ieteicis lietot vienu latviski daiļskanīgo “nopelnīgs darbinieks”.
