Pēdējais brīdis satikt Santa Klausu 2
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gadu mija ir klāt, un kā ik gadu, ģimenēs, kurās aug bērni, atgriežas jautājums, vai nevajadzētu aizceļot uz Lapzemi pie īstā Ziemassvētku vecīša, kuru visā pasaulē pazīst kā Santa Klausu, kas nes bērniem dāvanas un traucas pa gaisu ziemeļbriežu vilktās kamanās.
Kā šis brīnumus nesošais vīrs nokļuvis Somijā, joprojām ir līdz galam neatklāts noslēpums, jo ar to saistītais katoļu bīskapa Svētā Nikolaja stāsts sācies senā pagātnē tagadējās Turcijas teritorijā. Vēsturē saglabājušās neskaitāmas leģendas par šī vīra labajiem darbiem un brīnumiem, kurus viņš paveicis, tādēļ no 6. līdz 9. gadsimtam strauji attīstījās Svētā Nikolaja kults.
Brīnuma tapšana
To, kā Svētais Nikolajs no viduslaiku pielūgsmes objekta pārtapis mūsdienu Santa Klausā, izpētījis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ilgvars Misāns. “Viduslaikos klostera skolās bērniem izveidojās paraža vienu dienu gadā – 28. decembrī (nevainīgi nogalināto bērnu diena katoļu baznīcā) vai 6. decembrī (Svētā Nikolaja dienā) – spēlēt kādu spēli ar pārģērbšanos par bīskapu. Jau kopš 13. gadsimta kāds visbiežāk par Svēto Nikolaju pārģērbies mūks nācis pie bērniem viņus apbalvot vai sodīt, un šis paradums izplatījies arī ārpus klosteriem uz pilsētu skolām. Vecāki mājās pa nakti pie bērnu gultas vai kamīna skurstenī nolikuši kādu dāvaniņu. Tā radās leģenda par Ziemassvētku vecīti, kas mājās iekļūst pa skursteni. Šī tradīcija tik ļoti labi saskanēja ar Ziemassvētku tuvošanos, ka atsevišķās vācu zemēs apdāvināšanos pārcēla tieši uz Kristus dzimšanas laiku.”
Kolektīvā priekšstata veidošanā nozīmīgs ir kāds 1822. gadā Amerikā publicēts dzejolis, kura autors no bērna skatpunkta apraksta savas sajūtas, ar kādām viņš gaida dāvanas un svētku brīnumu. Dzejolī pieminēts gan neparastais klusums, kas valda visapkārt ar dāvanām piepildītas zeķes, gan pa logu redzamie astoņi ziemeļbrieži un vecītis pajūga vadītājs.
Pavērsiens notika 1939. gadā, kad Ziemassvētku vecīša lietā iesaistījās kompānija “Coca-Cola”. “20. gadsimta sākumā uzņēmumu kritizēja par kokaīna izmantošanu dzērienā, tāpēc šo komponentu nomainīja ar kofeīnu. Brīdī, kad dzēriens kļuva pieejams visu vecumu cilvēkiem, vajadzēja izdomāt jaunu izplatīšanas stratēģiju, lai atspirdzinošo dzērienu varētu pārdot arī ziemā. Zviedram Hadonam Sundblomam uzdeva izveidot jauno tēlu. Bija nepieciešams kāds svētais – uzticības persona, kas ienestu ģimenē prieku ar “Coca-cola” starpniecību. Līdz tam Ziemassvētku vecītim nebija konkrēta izskata, bet māksliniekam izdevās radīt tādu Santa Klausu, kādu to tagad pazīst visā pasaulē.”
Santas rezidence un izklaides parks
Par īstā Ziemassvētku vecīša mājvietu domas dalās. Dāņi uzskata, ka viņš dzīvo Grenlandē, krievi – ka Sibīrijā, 410 kilometrus uz ziemeļiem no Vologdas, taču Apvienoto Nāciju Organizācija oficiāli par Santa Klausa zemi atzinusi Somiju, kur viņa rezidence jau desmitiem gadu atrodas uz Polārā loka Rovaniemi. Arī Latvijā ir bijuši mēģinājumi deklarēt savu Ziemassvētku vecīti. Mākslinieces Margaritas Stārastes zilajā mantijā tērptais Vecītis kādu laiku bija pierakstīts Ziemupē, bet vēlāk pārcēlās uz “Lāču” maizes ceptuves telpām. Tomēr vēlme satikt Ziemassvētku vecīti Lapzemē joprojām ir gana spēcīga. Jo īpaši ziemā, kad ceļotājiem uz Polāro loku tiek piedāvāti arī izbraucieni suņu un ziemeļbriežu vilktās kamanās vai ar sniega motocikliem pasakaini skaistā ziemas ainavā.
Internetā var atrast četru dienu ceļojuma programmu ar autobusu Jaunā gada sākumā, kurā iekļauts arī maģiskā meža ciema apmeklējums, kurā dzīvo lielākie Santa Klausa palīgi – elfi un troļļi. Netālu no Rovaniemi tieši uz Polārā loka pazemes alā iekārtots Santa parks ar neskaitāmām aizraujošām izklaidēm, tostarp Elfu skolu un rotaļļietu darbnīcu, pasta biroju, piparkūku ceptuvi un Ledus galeriju. Pa ceļam iespējams piestāt Vienīgi jāatgādina, ka Somija tūristiem nav lēta zeme, taču izdevumi noteikti atmaksāsies ar prieku bērnu acīs.
