Perfekti skaistā un sabojātā dzīve. Armands Kalniņš vērtē iestudējumu “Perfektā teikuma nāve” Nacionālajā teātrī 5
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tiklīdz pabeidzis lasīt igauņu rakstnieka Reina Rauda romānu “Perfektā teikuma nāve”, kurš latviski izdots 2017. gadā, nodomāju: kaut šis darbs tiktu iestudēts teātrī, jo tik ļoti atklāts, daudzšķautņains, tiešs un nesaudzīgs pret mūsu savā ziņā dažkārt idealizētajiem dziesmotās revolūcijas notikumiem tas šķita, parādot tajos arī neviennozīmīgo.
Ja esam piedzīvojuši ko labu, iespējams – būtiskāko un saviļņojošāko notikumu savā dzīvē, gribas taču to atcerēties kā kaut ko gaišu, piemirstot vai noklusējot to, kas bija necienīgāks, maziskāks vai pazemojošāks.
Ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi kopš Atmodas laika un tagad noteikti vajadzētu izvērtēt šos notikumus niansētāk, saskatīt arī kļūdas un apzinātās vai piespiedu nodevības. Turklāt daudzpusīgāks skatījums ļautu šo laiku un cilvēkus padarīt tuvākus un saprotamākus, jo ne viss tolaik bija vienkāršs un viegli izlemjams, kā tas varbūt šķistu.
Daudziem nācās rast principiālas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, dažkārt – vilties ne tikai citos, bet arī sevī. Zaudējumu atskāršana nepadara cīņu par brīvību nenozīmīgāku, gluži pretēji, ļauj domāt par to, kā pats rīkotos sarežģītākās situācijās. Interesanti, ka Igaunijā mākslinieki padomju laikam un tā sabrukumam pievēršas samērā bieži, nereti to vērtējot visai ironiski, kā, piemēram, filmā “Ātrie igauņu puiši” (2017).
Nu romāns ir inscenēts, lai gan ceļš uz iespējām šo izrādi noskatīties dižkaites radīto ierobežojumu dēļ nebija viegli veicams. Iestudējuma pirmizrāde bija 2020. gada 6. decembrī, bet skatītājiem to bija iespējams sākt skatīties tikai 2021. gada 9. oktobrī.
Būtu vērtīgi analizēt to, kas notiek ar izrādēm, kuras šādi tiek “noliktas plauktā” (šis nebūt nav vienīgais gadījums): vai tās “izkalst” un priekšlaikus “novīst”, vai tomēr uzplaukst, sastopoties ar skatītāju reakciju, mainās u. tml.
Izrādes režisors Valters Sīlis viskonsekventāk Latvijas teātros pievēršas sociāli politisku izrāžu iestudēšanai. Tās ir interesantas pat tad, ja principiāli nevar piekrist to vēstījumam, piemēram, “Veiksmes stāstam” (2016) – ne tikai faktu izvēles ziņā, bet būtiskāk – to interpretācijai, jo tad var šo procesu vērtējumu atkārtoti pārdomāt, iedziļināties autoru argumentos.
Politiskās izrādes diemžēl daudzi skatītāji Latvijā uztver ar pretestību (“politika – tas ir slikti”, kaut izvairīties no tās nozīmē pašiem bez ierunām pakļauties sliktākajām varas izpausmēm). Tāpēc jo svarīgāk ir turpināt šādus darbus iestudēt.
Atšķirībā no Vācijas, kur, kā lasīts, mēdz būt politisko saukļu izkliegšanas izrādes, tā cerot, ka tieša uzrunāšana ir ietekmējošāka (varbūt tā ir vienkāršota Brehta ideju piemērošana?), mūsu “politiski tendētās” izrādes kopumā ir mākslinieciski vispusīgākas un tādējādi pilnvērtīgākas.
Mēdz gan būt arī “aģitācijas un propagandas” izrādes, piemēram, Valtera Sīļa “Nē Minskai 2014?” (2013), lai gan tās problemātikas tiešums izrādījās pravietisks. Režisora pievēršanās politiskajam teātrim, analizējot arī vēstures norises, ir panākusi vairākus mākslinieciski vērtīgus rezultātus: “Svina garša” (2016), “Mežainis” (2018), “Finlandizācija” (2019) u.c.
Izrāde “Perfektā teikuma nāve” veidota kā vēsturisks detektīvs – “spiegu stāsts” –, tomēr būtiskāka par skaidri izklāstīto kriminālintrigu ir iedziļināšanās tēlu rīcībā un domās, nejaušībās, kuras likumsakarīgi maina viņu dzīvi.
Jura Hirša tēlotais Reins Rauds jeb Autors vienlaikus ir gan atklāts, gan “igauniski” ironisks, gan arī saprotošs un līdzjūtīgs, jo zina turpmākos notikumus. Zīmīgi, ka viņš abu izrādes cēlienu sākumā mēģina ar grābekli skaisti sakārtot grantētos celiņus (vēsturisko notikumu “kapos”/piemiņā?), bet stāstā darbojošās personas tās enerģiski izbradā.
Tā viņi simboliski nojauc priekšstatus par šo laiku un tēliem: vēsture “neliek mierā”. “Labajiem” viņu darbībā ir atrodams kas tumšāks, bet “sliktajiem” – gaišāks.
Fotogrāfijās varoņi mēdz būt līdzīgi savā apņēmībā un nostājā – cieti kā klints vai jūsmīgi un priecīgi –, bet faktiski dažādi, ne vienmēr godprātīgi, lai kurā konfrontējošo spēku pusē viņi būtu vai arī šķistu, ka būtu.
VDK kā liktenīgs “kaujas rats” (ne vienīgais, protams) šajā cīņā maļ visus, dažiem trāpot smagāk, tieši vai netieši iznīcinot, piemēram, Jāņa Kroņa tēloto Karlu, savukār citus it kā pasaudzē, bet tomēr izšķir uz mūžu kā Madaras Reijeres igaunieti Mārju un Raimonda Celma krievu Aleksu (viņi izdzīvo, bet apstākļu likumsakarīgo sakritību seku cena ir augsta un barga).
Savukārt “aizliegtās mīlas” gadījumā (atšķirības statusā, vecumā, tautībā) tās atšķirīgo pamatojumu (īslaicīgās bezcerīgās cerības) trāpīgi izspēlē Kaspars Aniņš kā Raims un Evija Krūze kā Lidija.
Vieglāk šo laiku pārdzīvot izdodas tiem, kuriem nav principu kā Kārļa Reijera Ervinam. Viņa darbība, varbūt ne apzināti ļauna, tikai – piekāpīga, “sadarbspējīga”, ir postoša attiecībā uz citiem, toties veido labu karjeru nākotnē. Arī čekisti ir atšķirīgi – cietāki kā Voldemāra Šoriņa Majors Vinkels vai saprotošāki (īpaši tad, ja pārbaudījumi skar tuvākos cilvēkus) kā Egila Melbārža Helmuts Sergs, kura dzīves gājums ir precīzs piemērs ceļam uz darbību VDK (tagad to grūtāk saprast un pieņemt).
Viss izrādes aktieru ansamblis ir saskaņots, pat nelielās lomās veidojot priekšstatu par šiem laikmetu griežiem un cilvēkiem tajos. Izrādē netiek meklēti attaisnojumi mazdūšībai vai nodevībai, tik vien (un būtībā – tik daudz) kā parādīti raksturīgi apstākļi, kuri cilvēkus ietekmēja.
Ļoti atbilstoša ir izveidotā vide, pateicoties scenogrāfa Uģa Bērziņa, kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas un muzikālā noformējuma autora Gata Krievāna pūlēm. Telpas/istabu iekārtojums, tērpi, dziesmas, foto ir raksturīgi, kas ļauj noticēt tēlu, raksturu un tā laika dzīves atainojuma īstumam.
Jāatzīmē, ka izrādes programmiņā uzskaitīti nozīmīgākie brīvības atgūšanas notikumi Baltijā, kas palīdz apjaust šo notikumu kontekstu, ja tas nav bijis pietiekami labi zināms.
Daudzu perfektā dzīve, kura šķita tik daudzsološa un skaista, toreiz tika sabojāta (dažkārt – bez iespējām to mainīt un tikai vēlāk saprotot notikumu loģiku), kaut cilvēki savās pārmaiņu alkās bija apņēmīgi un droši.
Mūsu dzīves labākie un skaistākie gadi – vai tā viņi varētu joprojām teikt? Patlaban ir piemērotākais laiks, lai taptu mākslas darbi un pētījumi par padomju laiku (“perfekto sistēmu”, kura tomēr nomira, kaut ne līdz galam) un tā sekām arī to cilvēku apziņā, kuri šo laiku nav apzināti izdzīvojuši.
Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai saprastu svarīgāko, bet aculiecinieki vēl var papildināt šos stāstus, izklāstot savu pieredzi. Tikai tā iespējams joprojām traucējošo iznīdēt, lai mazinātu padomju dzīvesveida “augšāmcelšanās” iespējamību.
UZZIŅA
Reins Rauds, “Perfektā teikuma nāve”, iestudējums Nacionālajā teātrī.
Režisors: Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, dramaturģe Ieva Struka, tulkotāja Maima Grīnberga, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, skaņa un muzikālais noformējums Gatis Krievāns.
Lomās: Juris Hiršs, Kaspars Aniņš, Daiga Gaismiņa, Juris Lisners, Madara Reijere, Matīss Budovskis vai Raimonds Celms, Inta Tirole, Igors Šelegovskis, Egils Melbārdis u.c.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Vita: “Ļoti interesanta izrāde. Trīs stundas paskrēja nemanot. Skatoties izrādi, jūties kā daļa no pretošanās laika. Un paralēli tam – skaists, viegls mīlas stāsts. Un vēl paralēli – tematika par “mēs” un “viņi”, igauņi un krievi, un tomēr visi – cilvēki.”
Daina Plūme: “Sirsnīgi un mazliet smeldzīgi izstāstīts atmiņu stāsts par vēstures pavedieniem, kas mūs visus savij cieši jo cieši, bet audumu tik un tā redzam katrs citādu. Brīnišķīgs Jura Hirša stāstījums ar labestīgu smaidu, sirsnīgu ieklausīšanos un nemitīgu būšanu blakus.”
www.teatris.lv
