Vēsturnieks Uldis Neiburgs, sniegdams pieminekļa idejas vēsturisko pamatojumu, aicināja neatkārtot kļūdas, kādas tika pieļautas pirms 15 gadiem, kad monumenta uzstādīšanu centās panākt iniciatīvas grupa, kas popularizēja viedokli, ka pretestības kustības iemiesojums bijis teju vienīgi LCP un Konstantīns Čakste, kas bija aplams priekšstats. Daudziem vēl labā atmiņā 21. gadsimta sākuma bēdīgā epopeja ar toreizējā Latvijas Pirmās partijas politiķa, dzejnieka Jāņa Petera un advokāta Andra Grūtupa virzīto projektu – pieminekli LCP priekšsēdētājam Konstantīnam Čakstem Rīgas centrā. Toreiz iecerei pievienojās politiskās un ekonomiskās prominences, kas bija viens no faktoriem, kamdēļ sabiedrība šo projektu nepieņēma, jo palika iespaids, ka “aprindas” no tā vēlas izsist politisku kapitālu. Turklāt iniciatori stūrgalvīgi uzstāja uz pieminekļa likšanu tikai un vienīgi Brīvības bulvārī iepretim Ministru kabinetam – tur, kur agrāk stāvēja Vladimira Iļjiča Ļeņina tēls. Arī tas daudzus noskaņoja pret. Projekts ieilga (piemineklim vajadzēja būt gatavam 2005. gadā) un beigu beigās “nogrima”. 11
Šoreiz piemiņas vieta neaprobežosies tikai ar Čakstes personību. Tai jāgodina visi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, kurus vadījusi vēlme atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti – tur ietilpst pretestības izpausmes PSRS okupācijas varai 1940. gadā, latviešu diplomāti Rietumos, LCP, kurelieši, nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji, skolu jaunatnes slepenās organizācijas, individuālie pretpadomju akciju rīkotāji, disidenti – tādi kā Gunārs Astra un Lidija Doroņina-Lasmane, un visbeidzot helsinkieši un atmodas sākums. “Mums ir daudz piemiņas vietu deportētajiem, holokausta upuriem, taču nav tautu vienojošas piemiņas vietas cīnītājiem par Latvijas neatkarību,” uzsvēra Neiburgs.
LCP piemiņas fonda pārstāvji sola, ka 2017. gada gaitā pieminekļa ideja tikšot apspriesta atklātās sabiedriskās diskusijās, piedaloties vēsturniekiem un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, lai izkristalizētos, kādu pieminekli sabiedrība gribētu redzēt. Jautāts, vai nebaidās no strīdiem, Jurģis Klotiņš pauda cerību, ka tiks atrasti elementi, kas ļaus kādā simbolā apvienot visu laiku un visu veidu nacionālās pretošanās kustības. Arī Neiburga ieskatā atšķirībā no Grūtupa gadījuma, šoreiz piedāvājums sabiedrībai varētu būt labāk saprotams un pieņemams: “Tas jau ir tīri arhitektoniski tēlniecisks jautājums profesionāļiem, vai tā būs 21. gadsimta māksla vai arī atpazīstama pretošanās kustības tēlu grupa, vai kāds vienojošs simbols. Tas ir diskusijas jautājums, un galvenais, lai šī diskusija būtu.” Fonds solās gaidāmajā konkursā tēlniekiem nekādus šaurus idejiskos rāmjus nelikt, ļaujot brīvi izpausties.
Naudas projekta īstenošanai gan pagaidām nav. To vāks ziedojumos. Ceram, ka nepiepildīsies nu jau nelaiķa Andra Grūtupa vārdi, kurus viņš 2013. gada februārī sacīja intervijā šo rindu autoram:
“Skaidrs, ka (..) bez naudas tur nekas nav darāms. Saziedot to nevar. Saziedot var pāris tūkstošus. Bet, tiklīdz parādīsies kādi Latvijas saimnieciskie darbinieki, tā atkal kādam kaut kas nebūs labi. Demokrātijas apstākļos latvieši laikam nespēj ne par ko vienoties.” Jāatgādina, ka Grūtupa kunga rīcībā toreiz bija 187 000 latu (ap 266 000 eiro) un ar tiem nepietika.
