Pilngadībā – bioloģiskās graudkopības saimniecība 0
Autore: Ilona Bērziņa
Sasniedzot 18 gadu vecumu, Artūrs Eduards Vorps no vecvecākiem pārņēma zemnieku saimniecību “Ignati” Aizkraukles pagastā. “Tajā brīdī, kad uzsāku saimniekošanu, man hobija līmenī bija 50 aitu ganāmpulks, bet pārējā zeme bija atdota nomā ļoti foršam zemniekam, kas to apsaimniekoja, pļāva zāli un audzēja kukurūzu piena govīm,” stāsta Artūrs.
“Ignatos” Artūrs Eduards Vorps sāka saimniekot praktiski no nulles un, kā pats saka, ir ļoti pateicīgs vecvecākiem par atbalstu un uzticēšanos. “Ja nebūtu viņu, uzsākt saimniekot nebūtu iespējams.” Artūrs atklāj, ka, tieši pateicoties vecvecākiem, viņam jau kopš bērnības radusies interese par lauksaimniecību. “Mana vecāmāte ir veterinārārste un ļoti daudz laika es pavadīju pie viņas. Savukārt vectēvs turēja piena govis. Tāpēc man lauksaimniecība nebija sveša. Pusaudža gados brīvajā laikā strādāju arī pie kaimiņos esošā zemnieka, tā paša, kuram vecāmāte bija iznomājusi šo lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Tur guvu krietnu pieredzi, darba tikumu un lielāku izpratni par lauksaimniecisko ražošanu. Tāpēc biju tajā visā iekšā un nebija neviena iemesla, lai nemēģinātu to visu pats.”
Taujāts, kāpēc viņš – tikko 18 gadu vecumu sasniedzis puisis, kuram vēl varētu gribēties skriet uz ballītēm, tikties ar meitenēm un izbaudīt jaunības trakulības, – uzņēmies tik nopietnu pienākumu kā savas saimniecības vadīšana, Artūrs pasmejas un atzīst, ka to grūti izskaidrot. “Tas bija man jau ieaudzināts, ka ir jāstrādā un jādomā. Es jutu to lielo atbildību un arī ļoti lielo vēlmi, ka gribu, lai arī mēs paši varētu darīt kaut ko līdzīgu kā mūsu kaimiņu saimnieki. Jo, ja mums ir tāds resurss kā zeme, tad tā ir jāizmanto pašiem savā labā un jāveido kaut ko lietderīgu šajā jomā.”
LBTU gūtās zināšanas palīdz
Pēc Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas absolvēšanas Artūrs uzsāka studijas Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (LBTU), izvēloties lauksaimnieciskās ražošanas vadītāja specialitāti. “Šobrīd studēju ceturtajā, pēdējā kursā. Beidzamais mācību gads,” saka Artūrs. Viņš atzīst, ka LBTU gūtās zināšanas ļoti palīdz ikdienas saimniekošanā. “Salīdzinot ar sākotnējo skatījumu, kad īsti nebija skaidrības par dabā un augsnē notiekošajiem procesiem un to, kas tos ietekmē, šobrīd es uz visu raugos pavisam citādi. Ir, ar ko konsultēties, – mācībspēki, kursabiedri. Man ir daudz lielāka izpratne par dabā notiekošajiem procesiem un to, ar ko esam izvēlējušies šajā nozarē nodarboties.”
Bioloģiskai saimniekošanai ir mazāks risks
“Ignati” ir bioloģiskā graudkopības saimniecība un Artūrs neslēpj, ka, uzsākot saimniekot, viņš maz zinājis par augu aizsardzību, mēslošanas līdzekļiem un citām konvencionālās lauksaimniecības gudrībām. Tādēļ arī visvienkāršākais veids šķitis bioloģiskais paņēmiens. “Tādēļ arī tas tika izvēlēts par virzienu, ko gribēju mēģināt, jo tam sākotnējā fāzē nav nepieciešami tik lieli ieguldījumi.”
Taujāts, kādi ir secinājumi pēc četru gadu darba, Artūrs atbild: “Ja sākotnēji bija doma, ka atsperšos ar bioloģisko saimniecību un pēc tam iešu uz tradicionālo konvencionālo saimniekošanu – pesticīdu un sintezēto minerālmēslu lietošanu, tad šobrīd palieku pie sākotnējās domas, ka jāturpina bioloģiski saimniekot. Tāpēc, ka tas ir ar mazāku risku, un saimniekošana ir pārliecinošāka. “Un jā, pašreizējos pasaules apstākļos, kad nevari prognozēt, cik kas maksās, bioloģiskā saimniekošana ir labākais veids, kā saimniekot šajā periodā.”
Bioloģiski atļautie minerālmēsli maksā dārgāk par parastajiem. Artūrs teic, ka “Ignatos” tos vēl tikai plāno sākt lietot, lai arī bioloģiskā saimniekošanā būtu augstas ražas. Šobrīd galvenais atspēriena punkts ir starpkultūru sējumi. “Pēc katra galvenā kultūrauga novākšanas mēs momentā sējam starpkultūru augus, lai uz visiem laukiem pēc ražas novākšanas samazinātu nezāļu izplatību un palielinātu organiskās vielas saturu.”
Savukārt no modernajām tehnoloģijām viena no galvenajām ir automātiskās stūrēšanas sistēma. “Cilvēkam pašam nav jāstūrē. Ir tikai jāiebrauc slejā, jānospiež podziņa, un traktors pats nobrauks pilnīgi taisni, bez kļūdām. Tādā veidā neveidojas pārklājumi ne ar sējmašīnu, ne ar citiem agregātiem. Tad mēs varam pilnvērtīgi, nenoslogojot sevi, visu darba dienu nostrādāt simtprocentīgā ražīgumā. Tā kā neveidojas pārklājumi, kaut kas netiek pārsēts, neveidojas arī zaudējumi uz lauka.”
Eiropas Savienības fondu finansējuma atbalsts
Zemnieku saimniecības attīstībā būtiska nozīme ir Eiropas Savienības fondu atbalstam. Pirmajā gadā saimniecībā “Ignati” tika īstenots projekts “Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības”, bet nākamajā gadā – projekts “Atbalsts gados jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības uzsākšanai”. Pagājušā gada nogalē īstenots projekts “Ieguldījumi materiālajos aktīvos”, savukārt šā gada pavasarī – projekts “Atbalsts ieguldījumiem lauku saimniecībās konkurētspējai”.
“Šīs Lauku atbalsta dienesta piedāvātās iespējas sākotnēji var šķist nepieejamas un sarežģītas. Rodas jautājumi – ko es tur dabūšu, viss ir tik sarežģīti, tur pakausī elpo, lai izpildītu saistības, un nav drošības un garantijas sajūtas, ka viss būs tā, kā vēlies. Taču, lēnām iedziļinoties un saprotot, ka tas ir domāts tieši pašiem zemniekiem un ka tur nekā tik traka nav, es neredzu šķēršļus, lai šīs iespējas neizmantotu, ja vien tās ir pieejamas.”
Par nākotnes plāniem un attīstību
ZS “Ignati” saimnieks saka, šobrīd viņu reģionā valda milzīga konkurence. “Mēs ļoti labprāt vēlētos paplašināties, cik vien tas būtu iespējams, bet vienīgais ierobežojošais faktors ir šī konkurence un tas, ka visas zemes ir aizņemtas. Ja kāda parādās, tad mēs ļoti labprāt viņu arī ņemam nomā vai izskatām iespēju iegādāties. Mūsu limitējošais, ierobežojošais faktors ir tas, ka zemes vairāk nepaliek. Tās ir tik, cik ir, un viņas jau tiek apsaimniekotas mūsu reģionā. Nav tādas brīvas, pamestas zemes, ko varētu iegūt un paplašināt saimniecību. Bet, kā kaut kas parādās, mēs uzreiz reaģējam. Mēģinām, cik vien varam, palielināt platības.”
Bet to piecdesmit aitu, kuras Artūram bija, šodien gan vairs nav. “Tajā pirmajā gadā, kā sākām graudus sēt bioloģiskajā sistēmā, aitkopību noliku malā un likvidēju. Tai nebija tādas atdeves un pienesuma. Tas bija vairāk hobija līmenī.”
Taujāts, vai bioloģiskā graudkopība atmaksājas, Artūrs atbild apstiprinoši. “Šis jau ir piektais gads un esam ieguvuši piekto ražu no pirmajiem laukiem, ko sākām apsaimniekot. Šobrīd bioloģisko graudu iepirkuma cenas gan ir katastrofāli kritušās, bet es esmu optimists, un ceru, ka viss uzlabosies un noteikti būs labāk.”
