Anda Līce: Bibliotēku slēgšana nav pēdējais apdraudējums Jūrmalai un kultūrai vispār 8
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs ik pa laikam nonākam pie sasistas siles, noticot dažādu politiķu un organizāciju dokumentāli neapstiprinātiem solījumiem. Reizēm nelīdz pat paraksti un zīmogi. Protestēdami pret nejēdzībām, vienmēr sevi pakļaujam dažādiem riskiem. Kādi tie ir? Iespēja zaudēt ieņemamo amatu, nesaņemt atbalstu kādam savam projektam un nonākt iestādes vadībai nelojālo sarakstā. Un pragmatiskie ļaudis domā – labāk paklusēšu un nelēkšu uz ecēšām.
Lielākie lēcēji vienmēr ir bijuši kultūras cilvēki, bet, kā tautā saka, ar laiku maitājas pat vislabākie tauki. Tautā arī saka – klusēšana esot zelts. Par to var nopirkt amatu, pagodinājumus un vietu pie siles. Daudzi par to ir gatavi atdot ne tikai savu, bet arī valstisko neatkarību.
Par visu šo jādomā, sekojot līdzi divu Jūrmalas bibliotēku (Asaru un Bulduru) uzsāktajai slēgšanas kampaņai un steigai, ar kādu tas tiek darīts. Vasara ir ideāls laiks kaut kā slēgšanai – cilvēki dodas atvaļinājumā, izbrauc no valsts vai pārslēdz uzmanību uz kādām citām lietām. Bulduru bibliotēkas sakarā gan ir runa par tās it kā tikai uz laiku izmitināšanu Jūrmalas Centrālajā bibliotēkā un grāmatu izsniegšanas punkta atvēršanu Jūrmalas teātrī.
Diemžēl “uz laiku” bieži izrādās tikai viltus gājiens prātu nomierināšanai. Komentāri pēc 4. augustā Jūrmalas varas pārstāvju rīkotās tikšanās ar iedzīvotājiem liecina – jūrmalniekiem ir solījumu nepildīšanas pieredze un viņi varas solījumiem vairs netic. Visvairāk pārsteidz tas, ka šīs apkaunojošās kampaņas virzītāja ir jaunā Jūrmalas Centrālas bibliotēkas vadītāja Māra Jēkabsone, uz kuru kā bibliotēku aizstāvi lielas cerības lika bibliotekāri.
Bibliotēkām – kultūras pamatu aizstāvībai ar vairāk nekā 700 savāktajiem parakstiem nepietiek, ir vajadzīgs lielāks sabiedrības un tieši Jūrmalā dzīvojošo radošo cilvēku atbalsts. Izlasot satriecošo interviju ar vēsturnieci Ingu Sarmu (“Diena”), ir pilnīgi skaidrs – šis nav pēdējais apdraudējums Jūrmalai un kultūrai vispār. Bez Grāmatas mēs būsim uz visiem laikiem atmiņu zaudējuši barbari, rakstnieka Čingiza Aitmatova darbā “Un ilgāka par mūžu diena ilgst” saukti par mankurtiem.
Kas par klusēšanas zeltu tiek pirkts brīdī, kad no Bulduru bibliotēkā esošajiem 27 000 grāmatu iznīcināšanai melnajos atkritumu maisos jau iesaiņoti vairāk nekā 4000 grāmatu? To pēc attiecīga rīkojuma veic bibliotekāres ar rokām, kas šīs grāmatas savā laikā apmīļoja. Notiek karš prātos un sirdīs. Vai tas nesasaucas ar pašreiz Ukrainā vērojamo, kur krievu karavīri savus kritušos biedrus arī saiņo melnos maisos? Civilizāciju karš. Klusēšanas zelts. Melnie maisi. Un mankurtisma drauds cilvēcei.
