Pirms 100 gadiem šajā dienā tikām pie astoņu stundu darba dienas 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Latvijas Satversmes sapulce pieņēma “Likumu par darba laiku”, kas algotiem fiziskā darba strādniekiem visos privātos, valsts, pašvaldības un sabiedriskos uzņēmumos un iestādēs – rūpniecībā, transportā, tirdzniecībā – noteica astoņu stundu darba dienu.
Garīga darba strādniekiem norma bija sešas stundas dienā. Izņēmuma situācijas bija atrunātas likumā. Sestdienās darbu klājās beigt divas stundas agrāk, svētku dienās pulksten 12. Par virsstundām darba devējam un ņēmējam bija jāvienojas atsevišķi.
Virsstundas nedrīkstēja pārsniegt divas stundas dienā, bet samaksai par tām bija jābūt vismaz uz pusi lielākai nekā parasti. Likums reglamentēja arī bērnu, pusaudžu un sieviešu nodarbināšanu, piemēram, nosakot, ka “bērnus un pusaudžus, kā arī sievietes zem 21 gada aizliegts nodarbināt iestādēs, kur tirgojas ar reibinošiem dzērieniem”. Tāpat sievietēm “pa dzemdēšanas laiku (12 nedēļas) aizliegts uzteikt darbu”.
Pēc pusgada nostrādāšanas vienā uzņēmumā vai iestādē darbiniekam pienācās piecu nedēļu atvaļinājums ar pilnu algas izmaksu. Faktiski astoņu stundu darba dienu Latvijas teritorijā vēl 1917. gadā bija ieviesušas strādnieku deputātu padomes, taču tagad tas tika nostiprināts likumā.
Visā Eiropā astoņu stundu darba dienas praksi sāka plaši ieviest pēc Pirmā pasaules kara. Latvijā šī norma izsauca zināmu darba devēju neapmierinātību, jo daudzi uzskatīja, ka karā izpostītais jāatjauno pēc iespējas ātrāk, savukārt darba dienas ierobežošana to kavējot.
