Foto – Karīna Miezāja

Ceturtdien, 3. janvārī, sanākot uz pirmo šā gada sēdi, valdība grasās spriest par to, kādas tieši reformas tuvāko divu gadu laikā būtu veicamas augstākajā izglītībā un zinātnē.

Lasītākie

Latvijai tuvojas aukstuma vilnis! Sinoptiķi par laiku jaunnedēļ 22

Dronu uzbrukumi naftas pārstrādes rūpnīcām Krievijā ir panākuši neiedomājamo – pasaules lielākajai naftas valstij sāk pietrūkt benzīna

TV24

“Ja Putins “atstieptu kātus”, ko tas mainītu?” Slaidiņš atbild tieši un bez aplinkiem

Lasīt citas ziņas

Par to, kā sokas darbs Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) un gaidāmajām pārmaiņām, sarunājos ar IZM valsts sekretāra vietniekiem – Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktoru Dmitriju Kuļšu un Vispārējās izglītības departamenta direktori Eviju Papuli.

– Tie, kuri atbalsta reformas izglītībā, izsaka bažas par to, kā gan reformas izstrādāt un īstenot, ja izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim īsti neesot komandas. Vai ministrijā, kur jau vairākus mēnešus nav valsts sekretāra, bet bijusi reorganizācija un iecelti jauni departamentu vadītāji – valsts sekretāra vietnieki –, komanda ir?

“Jau sākām gatavoties uz tikšanos ar marsiešiem.” Daudzviet Latvijā novērots noslēpumains spožs objekts. Kas tas bija?

Vēlamies ar māsīcu sadalīt zemes kopīpašumu. Pašvaldība nedod atļauju. Kā rīkoties?

Rada draudus sabiedroto drošībai: NATO nāk klajā ar paziņojumu saistībā ar Krievijas hibrīddarbībām

D. Kuļšs: – Jā, protams. Es domāju, ka visa ministrija tagad ir Ķīļa komanda.

– Vai tad tiešām visi tie, kuri bija neapmierināti ar varas maiņu ministrijā, nu ir prom?

– Cilvēki pamazām saprot, ka viss, ko darām, ir pakļauts kādam mērķim. Cilvēki, kas sākumā bija ļoti skeptiski, tagad redz, ka virzāmies uz priekšu, sāk noticēt tam, kas viņiem šobrīd jādara, tic, ka tiks pieņemti konkrēti lēmumi. Iepriekš cilvēki strādāja daudz mierīgākā režīmā. Nu jāpierod pie dinamiskāka darba stila.

Lai izstrādātu un īstenotu reformas un tajā pašā laikā tiktu galā ar rutīnas darbiem, jāstrādā daudz vairāk, nekā tika strādāts agrāk.

– Tā varētu būt. Jūs mēdzot būt darbā krietni pirms oficiālā darba laika sākuma.

– Vienu nedēļu saskaitīju, ka esmu darbā pavadījis 68 stundas. Parasti iznāk strādāt arī brīvdienās. Ja kādu nedēļas nogali vismaz viena diena ir brīva, tad jau ir labi.

– Vai Ķīļa veiktā reorganizācija, tostarp darbinieku skaita samazināšana un departamentu pārkārtošana, reāli uzlabojusi ministrijas darbu?

E. Papule: – Lēmumu pieņemšana vadības līmenī būtiski uzlabojusies – tā kļuvusi ātra un koleģiāla. Kopā izrunājam problēmas un rodam risinājumus. Iepriekš ministrijā strādāju pirms pieciem gadiem, varu spriest arī par to, kas notika 2009. gadā. Tad bija tendence izvairīties no problēmu risināšanas. Bieži bija atruna – tas nav mans, tā nav mana kompetence. Līdz ar to trūka sadarbības dažādu departamentu starpā.

Tagad vadības līmenī ir tik augsta koleģialitāte, kāda, manuprāt, nav bijusi nekad. Vadības savstarpējā koleģialitāte ietekmējusi arī citu darbinieku savstarpējās attiecības, kā arī departamentu attiecības. Cilvēki mācās komunicēt ātrāk un personiskāk.

– Jūs sakāt, ka darbs kļuvis aktīvāks, produktīvāks, bet, piemēram, augstākās izglītības jomā strādājošie uztraucas, ka ne tikai nav reformu plāna, arī rutīnas darbi ministrijā netiekot paveikti laikus.

D. Kuļšs: – Pavisam nesen tikāmies ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem un viņi brīnījās, kā tā var būt, ka mums pārmet reformu plāna trūkumu.

Lietas, kas jāizdara, ir skaidri formulētas, un tiek virzīti lēmumi, kas nepieciešami mērķu sasniegšanai. Reformu plāns 2013. un 2014. gadam iesniegts Valsts kancelejā un 3. janvārī tiks skatīts valdības sēdē. Faktiski plāns bijis visu laiku, taču vēlējāmies vairāk laika veltīt nevis birokrātijai, bet kādu konkrētu lietu paveikšanai.

Protams, ir pretestība no augstākās izglītības institūciju puses, kas 20 gadus dzīvojušas pa savam, diezgan autonomi. Viņiem pat nepatīk, ka kāds uzdod jautājums, kāpēc kaut kas augstskolā notiek tā vai citādi.

Tajā pašā laikā ir jautājumi, kuros izdodas sadarboties. Piemēram, par studiju virzienu akreditācijas noteikumiem galu galā vienojāmies. Abas puses panāca viena otrai pretī.

– Taču pretestība ir ne tikai augstskolās. Reformām nav atbalsta arī valdošajā koalīcijā. Pat Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa saka – plāna nav. Parlamentā debatējot par Augstākās izglītības padomes kandidātiem, viņa no tribīnes vaicāja: “Kur ir Ķīļa reformu plāns? Es labprāt ar viņu iepazītos.”

Vai šajā situācijā vispār iespējams virzīties uz priekšu?

– Ja atbalsts būtu lielāks, protams, būtu vieglāk. Francijā vairākas reizes mēģināja reformēt augstāko izglītību un neizdevās. Bet varam strādāt arī šādā situācijā, varam darīt konkrētas lietas.

– Pēdējo gadu laikā tika apvienotas un slēgtas arī diezgan daudzas profesionālās izglītības ie­stādes. Daļa deputātu gan vārdos izteica nožēlu par skolām, kas nu kļūs tukšas, taču stingras pretstāvēšanas tam nebija. Tāpat bez būtiskiem protestiem slēgtas arī daudzas nelielas skolas. Kāpēc tieši par augstāko izglītību cīņa ir visasākā?

– Augstākajā izglītībā ir daudz lielāka nauda nekā profesionālajā izglītībā. Augstskolās ir arī daudz lielāka autonomija nekā citās izglītības iestādēs. Normālā gadījumā universitāte ir valsts valstī. Tāpēc katrs jautājums tiek uztverts ar pretestību, ir grūtības atzīt savas kļūdas.

– Izskatās, ka augstskolām ir spēcīgāki lobiji politikā nekā citām mācību iestādēm.

– Ja paskatāmies uz Saeimas deputātiem, tad redzam, ka reti kurš ir strādājis profesionālajā izglītībā, toties gana daudzi – augstākajā izglītībā.

– Viena no iecerēm ir veidot augstskolas kā efektīvākas institūcijas. Kādus soļus ministrija veiks, lai augstskolas efektivizētu?

– Vidējais studentu skaits uz vienu augstskolu Latvijā ir zemākais Eiropā. Tas nozīmē, ka efektīvākas augstskolas var kļūt, konsolidējot spēkus.

Piemēram, kad notiks studiju virzienu akreditācija, redzēsim, ka būs augstskolas, kur studiju programmu skaits būtiski samazināsies. Tās nebūs pietiekami labas, lai tiktu akreditētas.

Ja augstskolā no 100 programmām paliks 10, tai būs jāpieņem lēmums, vai ir vēl iespējams palikt kā atsevišķai augstskolai vai arī jāpieņem lēmums par apvienošanos ar kādu citu, spēcīgāku augstskolu. Apvienojoties veidosies lielāks zinātnes, infrastruktūras u. c. potenciāls.

– Tātad sagaidāms, ka apvienosies augstskolas, kuru daudzas studiju programmas netiks apstiprinātas kā derīgas?

– Tas bija tikai viens piemērs. Lēmumi nebūs atkarīgi no ministrijas, bet gan no akreditācijas komisijas. Ir augstskolas, kuras jau tagad saprot, ka ir pārāk mazas, lai uzturētu atbilstošu kvalitāti. Plānojot nākamā perioda struktūrfondu līdzekļu sadalījumu, grasāmies ieviest nosacījumu, ka uz šiem līdzekļiem varēs pretendēt augstskolas, kas konsolidēsies.

– Bet augstskolas, ja pateiks, ka labāk iztiks bez struktūrfondu līdzekļiem, taču nekonsolidēsies?

– Tas būs lēmums, ko var pieņemt autonoma augstākās izglītības ie­stāde. Ja tās šādu lēmumu pieņems, tad apliecinās, ka negrib neko mainīt. Nebūs bijis nekāds spiediens. Tikai piedāvājums, ko augstskolas nebūs gribējušas pieņemt.

– Vēl viena vīzija paredz, ka vismaz kādai no Latvijas augstskolām jāiekļūst Eiropas labāko augstskolu simtniekā. Augstskolu pārstāvji saka – visām pirmā simtnieka augstskolām ir daudz lielāks finansējums nekā Latvijas augstskolām, līdz ar to kāpt reitingos uz augšu nav iespējams.

– Likums paredz, ka IZM katru gadu valsts budžetā augstākajai izglītībai 
jāprasa papildu 25 procenti finansējuma.

– Jāprasa vai jādod?

– Ministrija var tikai prasīt, iesniedzot savu pieprasījumu valsts budžetam. Politisko lēmumu pieņem Saeimas deputāti.

– Drīzumā gaidāma arī zinātnisko institūciju izvērtēšana. Vai tās rezultāti vēl vairāk nenokaitēs situāciju nozarē?

– Mums ir diezgan pozitīva sadarbība ar Latvijas Zinātnes padomi, kas atzinusi: izvērtēšana ir vajadzīga. 1992. gadā izvērtēšana jau notika un tas bija veiksmīgs process. Vērtēšanas laikā tiks pateikts, kur ir vairāk efektivitātes, vairāk kvalitātes, kur vairāk vērts ieguldīt līdzekļus.

– Vai tad 1992. gada izvērtēšana iespaidoja finanšu sadali institūcijām, to apvienošanu vai slēgšanu?

– Neteikšu, ka toreiz izvērtēšanas rezultāti tika izmantoti pārāk aktīvi. Tagad mums klāt nākusi 20 gadu pieredze un mēs varam mācīties no savām kļūdām.

– Ministrēšanas sākumā Ķīlis solīja ieviest vispārēju studiju kreditēšanu, atsakoties no pašreizējās budžeta vietu sistēmas. Tagad šī pati sistēma pārdēvēta par studiju finansēšanu no valsts budžeta visiem, bet par valsts naudu studējošajiem pēc studijām būšot jāmaksā progresīvais nodoklis. Doma tā pati, bet nu izklausās labāk. Cik tuvu esat šīs vīzijas ieviešanai?

– Virzība ir. Valdības rīcības plānā ir noteikts termiņš – 2014. gada mācību gada sākums. Ir sagatavota specifikācija iepirkumam šāda finansēšanas modeļa risku izvērtēšanai. Ir jāmodelē, kā šāda sistēma izskatīsies, ja to ieviesīs.

– Patlaban, nosakot budžeta vietu skaitu katrā studiju programmā, valsts tomēr var regulēt, kādas jomas speciālisti kādā apmērā tiks sagatavoti. Vai jaunajā sistēmā būs iespējama situācija, kad, piemēram, komunikācijas studiju programmā iestāsies 1000 studentu vienā gadā?

– Tad daudzi no viņiem būs bezdarbnieki un tā būs ne tikai viņu pašu, bet arī valsts problēma. Tāpēc pilnīga anarhija tomēr nebūs. Jauniešu brīvībai studēt, ko grib, tomēr jābūt arī kādiem rāmjiem.

E. Papule: – Es tomēr atbalstītu to, ka katrs var studēt, ko grib, taču tad augstskolām jāceļ latiņa, paaugstinot prasības potenciālajiem studentiem.

– Iepriekš sacījāt, ka ministrijā tagad departamenti aktīvi sadarbojas. Augstskolu pārstāvji mēdz teikt, ka augstākā izglītības kvalitāte necik augsta nevar būt arī tāpēc, ka vidusskolu absolventi nav sagatavoti studijām un augstskolu profesoriem jāaizpilda jauno cilvēku robi, piemēram, matemātikā. Vai jūsu abu departamenti nevarētu sadarboties, lai panāktu vidusskolu absolventu piemērotību studijām?

– Katrs pasniedzējs saņem studentus, kas beiguši dažādas skolas un ir dažādi motivēti. Viņam jāmāk strādāt ar tiem studentiem, ko saņēmis. Katrs skolotājs un pasniedzējs, kurš saka, ka skolēni vai studenti vainīgi pie tā, ka viņiem nevar kaut ko iemācīt, ir neprofesionāls.

Vidusskolas uzdevums nav sagatavot studijām augstskolā. Tāpēc jābeidz katras izglītības pakāpes pārstāvjiem vainot iepriekšējo pakāpi neizdarībā.

D. Kuļšs: – Augstskolām var vaicāt arī: kāpēc tad jūs uzņemat studijām nesagatavotus jauniešus?

– Vai kādas iecerētās reformas vispārējā izglītībā drīzumā varētu īstenoties?

E. Papule: – Vispārējās izglītības jomā patlaban strādā septiņas darba grupas. Visaktīvākās ir pedagogu un mācību satura grupas. Pirmie rezultāti ir pedagogu grupā. Sagatavoti jauni noteikumi par prasībām pedagogu kvalifikācijai un profesionālajai kompetencei. Piemēram, tiks atvieglotas skolotāju iespējas mācīt vēl kādu priekšmetu.

– Tas labi, taču ne jau skolotāju kvalifikācija ir tas, kas izglītības jomā jo sevišķi uztrauc sabiedrību. Daudz vairāk diskusiju bija, piemēram, par to, vajag vai nevajag pagarināt mācību gadu.

– Tas šobrīd nav darba kārtībā. Strādājam pie kompaktāka, skaidrāka mācību satura un esam sagatavojuši jaunus valdības noteikumus, kā arī grozījumus Izglītības likumā, lai skaidri pateiktu, kas ir mācību līdzekļi un ko no skolā nepieciešamā sedz valsts, pašvaldība un ko – vecāki.

Šobrīd mūsu piedāvājums ir, ka par mācību grāmatām maksā valsts. Pašvaldības sedz daļu no mācību līdzekļu izmaksām. Bet ne no valsts, ne pašvaldību līdzekļiem nepērk individuālos mācību piederumus. Tāpēc likumā noteiks, ka vecākiem ir pienākums pirkt šos individuālos mācību piederumus (sk. uzziņu).

– Piemēram, darba burtnīcas?

– Darba burtnīcas ir zināmā mērā novecojis mācību līdzeklis, jo ienāk digitālās tehnoloģijas. Ja skola nolems, ka tās tomēr jāpērk, tās pirks kopā ar mācību grāmatām par valsts līdzekļiem. Aicinātu gan uz tām vairs nekoncentrēties.

Par bezmaksas izglītību bija pietiekami smaga diskusija vairāku mēnešu garumā. Ja rezultātā valsts budžetā ir atradies finansējums 6,23 lati šāgada trīs latu vietā uz katru skolēnu un skolotāju mācību grāmatu iegādei, tad diskutēt bija vērts. Piedāvāsim pirmo reizi šo finansējumu attiecināt arī uz pirmsskolēniem.

– Viena no ministra vīzijām ir, ka 2015. gadā vecāki paši varēs izvēlēties skolu savam bērnam. Vai tas nozīmē, ka tiks atcelta Rīgā ieviestā skolu mikrorajonu sistēma?

– Rīgas dome ir tā, kas lēmusi par šo mikrorajonu sistēmu. Taču principā tā vajadzētu būt, ka vecāki ir tiesīgi izvēlēties bērnam skolu. Ir juristi, kuri uzskata, ka šis Rīgas domes lēmums nav īsti leģitīms, tāpēc to būtu iespējams apstrīdēt kaut vai pašiem vecākiem. Turklāt Rīgas domei būtu jādomā, kā nodrošināt, lai visās skolās būtu daudzmaz līdzvērtīga kvalitāte, lai nebūtu tā, ka ir mikrorajona skolas, kur reti kurš grib mācīties.

– 2012. gadā pie algas palielinājuma tika daļa skolotāju. Vai 2013. gadā algu pielikumu sagaidīs citas pedagogu grupas?

– Jūs zināt, ka ministrija noslēgusi memorandu ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību un strādājam pie tā izpildes. Tas paredz algu pieaugumu tiem skolotājiem, kuri ieguvuši 3. kvalifikācijas pakāpi. Tie, kuri ieguvuši 4. un 5. pakāpi, jau saņem attiecīgi astoņu un 12 procentu piemaksu pie algas. Iecerēts, ka arī 3. pakāpes ieguvēji piemaksā saņems ne mazāk par astoņiem procentiem.