Baba Klava visu zina 11
“Jo cilvēks vecāks kļūst, jo vairāk velk uz vietu, kur dzimis,” prāto Jānis Stjadja, kas pasaulē nācis un pirmos divus mūža gadus nodzīvojis Turuntajevā. Skaidrs, ka viņu tur neviens neatceras, taču vecākus un vecvecākus – varbūt. Par centīgu pavadoni piesitas vīrs, kam līdzīgs liktenis – viņš ir savulaik izsūtīto vāciešu atvase. Lai gan brālis aicinot uz Vāczemi, nevarot aizbraukt – nepietiek naudas.
“Atceramies Reinikus, kā ne – bija tāda simpātiska, tumsnēja sieviete Vaļa,” vīru kompānijā uzrodas Ada Ņiharoševa, kam atmiņā gan Jāņa vecvecāki, gan mamma – tā glītā latviete. Ada vēl citus izsūtītos piemin – mācījusies skolā kopā ar Miklašēviču meitām, Soidi te dzīvojuši, viņas labākā draudzene Valentīna Zeppe – arī no Latvijas. Sarakste pārtrūkusi, skumstot tagad pēc Vaļas.
Stjadjam izdodas uziet vecvecāku mājas – tiesa, no vecmāmiņas mitekļa vien siena palikusi, toties vecātēva celtā guļbūve turas. Jānis ar ceļojumu ir mierā – no nostāstiem dzirdēto redzējis pats savām acīm. Ja ko vairāk gribot zināt, jāiet pie babas Klavas, iesaka pavadonis un uz atvadām pastāsta, kā kādas Turuntajevu ģimenes atvases ceturtajā paaudzē tikušas pie senču noglabātajām dārglietām. Atbraukuši jaunuļi divos automobiļos, ar metāla detektoriem apbruņojušies, bet māju, kuras pagrabā manta paslēpta, nezina. Baba Klava visu kā pie bikts nostāstījusi un, ko domājat, šie atraduši saini ar cara laika zelta monētām, kuras savulaik viņu priekšteči kā lielceļa laupītāji un slepkavnieki bija cilvēkiem atņēmuši. Vot, tev Sibīrija!
Turpinājumā lasiet, kas slēpjams Meždurečenskas Kuzbasa šefiem bijušajā Kurta Fridrihsona izsūtījuma vietā un kā profesors emeritus Jānis Ābele atrada jaunības draugu izmirušajā Knjazevas sādžā.
