Māris Zanders: Plūstošā lojalitāte 24
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mediju ziņa: gada laikā Vladimiru Putinu un Krievijas iebrukumu Ukrainā atbalstošo Latvijas iedzīvotāju īpatsvars samazinājies divkārt – līdz četriem procentiem.
Man nav mērķa apšaubīt šo Valsts kancelejas pasūtītā pētījuma secinājumu kā pārāk optimistisku, zemtekstā liekot nojaust, ka es vienkārši neticu, ka tas adekvāti atspoguļo noskaņas sabiedrības t. s. krievvalodīgo daļā.
Es tikai piedāvāju tēzi, ka cilvēki – jo īpaši, kā nu modīgi saka, paaugstinātas turbulences laikos – ir ļoti plastiski un labi pielāgojas.
Tas, starp citu, attiecas arī uz cilvēkiem, kuri uz sevi attiecina jēdzienu “latvietis”.
Daugavpils Universitāte ik gadu izdod krājumu “Vēsture: avoti un cilvēki”. Hronoloģiski pēdējā (XXV, 2022. gads) interesants ir Signes Irbes teksts par komjaunatni Latvijā 1945.–1949. gadā. Publikācijā minēta arī izslēgšana no organizācijas, un mani interesējošā aspektā zīmīgi ir iemesli (99. lpp.).
Tātad no izslēgtajiem 243 cilvēkiem, 55 izslēgti par “darbību nacistiskās okupācijas laikā”, 36 kā “pretpadomju elementi”, 31 par sakariem ar nacionālajiem partizāniem vai dalību nacionālo partizānu grupās, 17 par baznīcas apmeklēšanu, 15 par sakariem ar “kulakiem” un tā tālāk.
Var, protams, šādu – formulēsim tā – personības divdabīgumu interpretēt kā drosmi būt dubultaģentiem – cilvēks okupācijas pirmajā periodā iestājas komjaunatnē, lai kaitētu okupantiem.
Tomēr tikpat labi var izvirzīt ne tik jauku skaidrojumu – cilvēki pielāgojas mainīgajai situācijai, pieslejas konkrētajā brīdī stiprākajam. Es, protams, esmu Latvijas patriots, bet vai man grūti kaut kur iestāties vai pievienoties. Mīļā miera labad, teiksim.
Savukārt “Latvijas Arhīvi” pērnā gada pirmajā numurā lasāms vēsturnieku grupas pētījums par okupācijas režīma represīvo struktūru darbību piecdesmito gadu sākumā. Tas, ka latviešus nostučīja, apcietināja un spīdzināja ne tikai krievi, bet arī paši latvieši, ir nepatīkama patiesība, bet nevarētu teikt, ka liels pārsteigums. Mani vienā no konkrētām spīdzināšanas epizodēm – Valtmaņu laulātā pāra spīdzināšana Venspilī 1952. gada augustā – vairāk piesaistīja spīdzinātāju tālākais liktenis (96. lpp.).
Proti, ja par kāda Arvīda Romanovska tālāko likteni ziņu, šķiet, nav, tad cits spīdzinātājs, tobrīd vecākais operatīvais pilnvarotais Jānis Dzintars, vēlāk strādāja Ventspils un Mērsraga motorizētajās zvejas stacijās, un visbeidzot kļuva par … LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātnisko līdzstrādnieku.
Pilnīgs nelietis strādāja par “vēsturnieku” no 1961. gada līdz 1990. gada aprīlim, un man ir tāds kautrīgs jautājums: vai viņa kolēģi – brašie zvejnieki vai kolēģi – inteliģences pārstāvji – tiešām neko nezināja par Dzintara pagātni? Vai arī uzskatīja, ka izdevīgāk ir izlikties, ka nezina? Un kolektīva “pasēdēšanas” reizēs draudzīgi čaloja pie viena galda? Un, laikiem mainoties, asarām acīs dziedāja Latvijas himnu, turklāt no tīras sirds?
Man neliekas jēdzīgi par šo tēmu, kā saka, moralizēt. Kaut vai tāpēc, ka kā zināmā vērtību sistēmā dzīvojošs indivīds atceros aizrādījumu par akmens mešanu un skabargas redzēšanu. Cita lieta, ka, ja mēs vēlamies aukstasinīgi novērtēt situāciju un tās iespējamos attīstības pavērsienus, man šķiet noderīgi rēķināties ar dažiem variantiem.
Es nezinu, vai tiešām “putinisti” Latvijā ir pēdējā laikā kļuvuši klusāki vai nav, vai kāds ir mainījis savas domas vai nav.
Toties es diezgan droši zinu, ka, ja vien šiem cilvēkiem liksies, ka veiksme sliecas Krievijas virzienā, nebūs vairs nedz klusēšanas, nedz pasaules pārvērtēšanas.
Savukārt starp tiem, kuri šobrīd drošu sirdi uzņemas vērtēt, vai apkārtējie ir gana Ukrainu atbalstoši un Krieviju nosodoši, būs personāži, kuriem vairs nebūs pretenziju sēdēt blakus “kremliniem”.
Ja ir laiks, pameklējiet tīmeklī foto no vēl pavisam neseniem laikiem, kad mūsu “sabiedrības krējums”, šobrīd tik kategorisks un izlēmīgs, regulāri pozēja burziņos kopā ar ļaudīm, kuru turības saistību ar “noziedzīgo Krieviju” nevarēja nenojaust. Bija tā? Bija. Tātad iemaņas izlikties par atmiņu zaudējušiem ir izkoptas. Nevar dzīvot pastāvīga stresa un aizdomīguma gaisotnē, bet nav vēlams arī sevi maldināt ar dažādām aptaujām.
