– Ko sagaidāt no politiķiem Latgales jautājumā? 16
– Pierobežas josla ir gandrīz cilvēku tukša – var nobraukt kilometrus 20 un ieraudzīt labi ja vienu viensētu. Raug, te darbs politiķiem – gādāt, lai pierobeža būtu apdzīvota.
Daudzu lielākā nelaime ir tā, ka šodien viņš domā vienu, rīt – otru. Kurš pirmais viņu informatīvi apspēlēs, ar to viņš aizies. Pateiks – o, mēs tev dosim šņabi, lētas cigaretes, uz priekšu! Daudzi Ludzas apkaimē tā arī dzīvo, pārdodot pāri robežai nākušās mantas. Ja man mēģina iestāstīt – beidz te runāt, vajadzēja ļaut viņiem turpināt braukt, vest pāri robežām visu ko, nodarboties ar “legālo kontrabandu”, cilvēkiem taču jādzīvo, iebilstu – jā, bet ko tad viņi ved pāri robežām? Ne jau miltus un putraimus. Kur skolēni tiek pie alkohola, ko veikalā taču viņiem nepārdod? Tāpat cigaretes pusaudži kaut kur dabū nopirkt.
Tiem, kas pirms dažiem gadiem satraucās, ka valsts “legālajiem kontrabandistiem” atņemot iztikas avotus, teikšu, ka viss izskatās skaisti pa gabalu. Kad redzi, ka tev skolēnus nodzirda, tad nemaz vairs nav skaisti.
– Grāmatā esat minējis interesantas sadzīviskas epizodes – lasot par jūsu vecmāmiņu, nodomāju, cik īpatnējā veidā kādreiz cilvēki tika apprecināti.
– Jā, manu vecmāmiņu, bagāta tirgotāja meitu, vectēvs, šļahtiču pēctecis apprecēja, kad bija iespēlējis kārtīs. Šo stāstu viņa savulaik bija uzticējusi manam brālim. Grāmatā esmu daudz ko personisku ielicis.
