Pretīgais kāta tikšķis 1
Veca tautas gudrība teic, ka no kļūdām ir jāmācās. Te manējās.
Aprīļa otrajā nedēļā kopā ar draugu centos no Ventas dzīlēm izvilināt kādu taimēnu. Copes diena bija galā, draugs jau devās uz automašīnu, bet es nolēmu vēl pāris reižu uzmest pie tuvējās krācītes. Pēdējā metienā izvelkot no upes mānekli, pamanīju uz tā āķiem pieķērušos nelielu zāļu pušķīti. Turot kātu labajā rokā, ar kreiso roku parāvu zaļumu un virs galvas izdzirdu nepatīkamu, spalgu skaņu – tā lūst moderno tehnoloģiju sakausējums. Kāta spice gluži kā slīdošais pludiņš karājās auklā. Atmiņā atausa brīdis, kad, saliekot kātu pirms copes, neuzmanīgi to uzsitu pret auto durvīm, iespējams, jau tad radās kāda mikroplaisa. Braucu mājās. Pa dzīvokļa durvīm, jautri smilkstēdams, man pretim metās mājas mīlulis un lēca uz augšu. Intuitīvi parāvu roku ar kātu, spice atsitās pret durvju stenderi, un atkal es sadzirdēju to pašu pretīgo skaņu, kas vēl skanēja ausīs kopš iepriekšējās reizes pie upes.
Tagadējie kāti sver pārsimts gramu un mazāk, bet tie ir gan krietni dārgāki, gan trauslāki. Ne velti pieredzējuši copmaņi teic, ka, izvadot zivi, kātu nevar salauzt, bet to ļoti viegli ir izdarīt, kātu pārslogojot iemetiena brīdī vai arī nevērīgi apejoties ar to.
