Franks Gordons: Prieks bija priekšlaicīgs 0
Pirms 30 gadiem krita Berlīnes mūris. Šis notikums simbolizēja komunistiskās sistēmas sabrukumu Eiropā, austrumos no Elbas upes, un bija tāda kā uvertīra Padomju Savienības sabrukumam pēc diviem gadiem. Un Frānsiss Fukujama varēja 1992. gadā priecīgi pasludināt “The End of History” – vēstures gaita beigusies ar parlamentārās demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas triumfu.
Drīz vien viņš varēja pārliecināties, ka šis prieks bijis priekšlaicīgs.
Ņemsim kaut vai pēcpadomju jaunvalstis Centrālāzijā: visās piecās režīmi ir autoritāri, vēlēšanas – farss, un visās izšķiroša nozīme ir dzimtām un klaniem. Jā, šīs valstis nostiprinājušas savu nacionālo identitāti, pateicoties derīgajiem izrakteņiem, gūst panākumus ekonomikā, bet pilsoņiem brīvi izteikt savu gribu nav iespējams.
Ļoti zīmīgs un skumjš piemērs, rādot Fukujamas maldus, ir 2011. gada “arābu pavasaris”: masu mītiņi laukumos, prasot ne tikai darbu un maizi, bet arī brīvību, beidzās ar vēl bargāku diktatoru uzmākšanos, jaunām ciešanām. Ar skumjām jākonstatē, ka arābu pasaulē tāpat kā Centrālāzijā demokrātijai neļauj “nobriest” cilšu, sektu, “lielo dzimtu” un klanu pretišķības.
Abās “Putina dekādēs” Krievija kļuvusi par īsteni kapitālistisku, tumsonīgi konservatīvu, impēriski agresīvu autoritāru valsti. Putins kārtējo reizi savilka skrūves: viņš atlaida savai administrācijai pakļautās Cilvēktiesību padomes vadītāju samērā mēreno Fedotovu un viņa vietā iecēla Fadejevu, vīru, kurš pazīstams ar izteicienu: “Kaut kas nepatīk? Robežas atvērtas, ārā!”
Putina ideoloģiskais “guru” ir Aleksandrs Dugins – ultrakonservatīvs mistiķis, “Eirāzijas” koncepcijas teorētiķis, visa rietumnieciskā nīdējs.
23. septembrī Amsterdamas operā domnīcas “Nexus Institute” paspārnē notika filozofisks disputs starp Duginu un Bernāru Anrī Levi – franču prātnieku, publicistu, brīvdomības un cilvēktiesību aizstāvi un dedzīgu “Eiropas idejas” piekritēju.
Aizstāvot, paša vārdiem runājot, liberālo demokrātiju, viņš vēršas pret t. s. populistiem, kuri iegrožojot vārda brīvību un vājinot Eiropas Savienību. Populisti savukārt vēršas pret globālismu. Tas ir tāds izplūdis politisks termins, kas, viņuprāt, aptver “visatļautību”, multikulturālismu, ģimenes vērtību noniecināšanu, pārlieku toleranci un daudz ko citu.
Te būtu pieminamas Ungārija un Polija. Atēnās “New York Times” paspārnē notika “Demokrātijas forums”, kurā ar runu uzstājas Marija Šmite, Ungārijas premjerministra Viktora Orbana bijusī padomniece un Budapeštas muzeja “House of Terror” direktore.
Viņa uzsvēra, ka Ungārija rēķinoties ar Briseli, bet Brisele ignorējot Ungārijas īpatnību, vēsturi, tradīcijas.
Savukārt man gribētos jautāt: cildināt “kristīgo tūkstošgadīgo Ungāriju” un Svētā Stefana kroni ir laba lieta, bet kāpēc Orbanam vajadzēja burtiski “izgrūst” no Budapeštas pasaulē plaši pazīstamo un cienīto 1992. gadā dibināto “Centrāleiropas universitāti” un likt tai pārvākties uz Vīni?
Polijas parlamenta vēlēšanās nu jau otru reizi uzvarēja klerikāli konservatīvā partija “Tiesiskums un taisnīgums” (PiS), ko vada Jaroslavs Kačiņskis. Atšķirībā no Orbana, kurš atklāti simpatizē Putinam, Kačiņska nostāja ir strikti pretkremliska, un šāda nostāja ir vēsturiski pamatota. Tāpēc, manuprāt, būtu visnotaļ jāveicina Baltijas valstu un Polijas militārā alianse.
Nu, par Latviju man prieks: aizokeāna trimdā uzaugušā Krišjāņa Kariņa valdībā prot sadzīvot, piemēram, Nacionālā apvienība un “Attīstībai/Par”, stādot Latvijas valsts intereses augstāk par ideoloģiskām atšķirībām. Un vai tas nav lieliski, ka atklātā balsošanā par Latvijas prezidentu ievēlēts Egils Levits – izcili latviskais un reizē izteikti rietumnieciskais godavīrs!
