Juris Lorencs: Vai palikušas tikai digitālas, virtuālas protesta formas? 1
Mēs dzīvojam nozīmīgu jubileju laikā. Tieši pirms trīsdesmit gadiem, 1989. gada rudenī, kā kāršu namiņi viens pēc otra krita Austrumeiropas komunistu režīmi Polijā, Ungārijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Čehoslovākijā, Bulgārijā un Rumānijā. Visā pasaulē laikrakstu pirmās lappuses publicēja attēlus no Varšavas, Berlīnes, Prāgas, Sofijas un Bukarestes ielām, kuros bija redzamas milzīgās cilvēku masas pilsētu centrālajos laukumos. Tie bija skaidri un saprotami protesti, cilvēki iestājās par demokrātiju un brīvību.
Šodien Prāgas Vāclava laukumā atkal pulcējas protestētāji, kuri pieprasa Čehijas valdības atkāpšanos. Pēc pieticīgiem novērtējumiem, viņu ir ap 200 000, gandrīz tikpat, cik Samta revolūcijas laikā. Tikai šoreiz ārpus pašas Čehijas šos protestus tikpat kā neviens vairs nepamana. Kāpēc?
Viens no izskaidrojumiem šai vienaldzībai – demokrātiskā valstī, kāda ir Čehija, protesti nav nekas neparasts, tie tikai vēlreiz apstiprina sabiedrības brieduma pakāpi. Bet ir vēl viens skaidrojums. Proti, mēs dzīvojam protestu inflācijas laikā. To ir tik daudz un tie notiek tik bieži, ka tiem vairs nav iespējams izsekot līdzi. Ekonomikas valodā runājot, iestājusies protestu pārprodukcija, turklāt planetārā mērogā.
Ja mēs uzmestu skatienu kartei, tad redzētu, ka aizvadītajos mēnešos dažādas intensitātes “karstie punkti” iedegušies daudzviet.
Pirmais, kas krīt acīs, – Honkonga, Irāka, Irāna, Kašmira Indijā, Libāna, Izraēla, Sīrija, Ēģipte, Gruzija, Čehija, Krievija, Spānija, Francija, Nīderlande, Haiti, Čīle, Ekvadora, Bolīvija, Venecuēla. Protestu iemesli ir visdažādākie – demokrātijas aizstāvēšana, aizdomas par vēlēšanu rezultātu viltošanu, separātisms, korupcija, sadzīves problēmas, cenu celšanās, nodokļu politika, augošā nevienlīdzība, mērķtiecīga ārvalstu ietekme.
Grētas Tūnbergas iedvesmoti, miljoniem pusaudžu visā pasaulē mēģina apturēt klimata pārmaiņas, īsti nezinot, kas ir šo pārmaiņu patiesie cēloņi. Francijas “dzeltenās vestes” jau protestē veselu gadu, un vairs pat nav skaidrs, ko viņas īsti grib. Neizprotamība – vēl viena šo protestu iezīme, vismaz vērotājam no malas.
Ko gan mēs zinām, piemēram, par pašreiz notiekošajiem masu protestiem 270 miljonu apdzīvotajā Indonēzijā?
Par tālu un par neizprotamu. Kaut gan tie ir visai zīmīgi un liecina par pakāpenisku šīs valsts islāmizāciju. Cilvēki protestē pret jauno likumu, kas aizliedz dzīvot kopā neprecētiem pāriem, par to draud sešu mēnešu cietumsods.
Nevar noliegt to, ka šie protesti ir visai efektīvi. Atkāpjas valdības, bēg prezidenti, tiek anulēti aizdomīgi vēlēšanu rezultāti vai atcelti agrāk pieņemti nepopulāri lēmumi. Sabiedrība kļuvusi daudz ievainojamāka un jūtīgāka.
Urbanizācija un cilvēka atkarība no tehnoloģijām novedusi pie tā, ka pat salīdzinoši nelieli protesti spēj pilnībā paralizēt dzīvi miljonu apdzīvotās megapolēs.
Iedomāsimies lauku ciematu – pat tad, ja lielākā daļa iedzīvotāju sapulcētos centrālajā laukumā protesta akcijai, ikdienas dzīvi tas būtiski neietekmētu. Tāpat strādātu veikali un kafejnīcas, cilvēki dotos uz darbu. Ja tiktu nobloķēta galvenā iela, automašīnas brauktu pa sānceļiem. Turpretim lielpilsētā vienas maģistrāles vai metro līnijas bloķēšana var izraisīt momentānu satiksmes kolapsu, kas ķēdes reakcijas veidā dažās minūtēs izplatās pa visu pilsētu.
Modernās komunikācijas un sociālie tīkli notiekošo padara zināmu plašai publikai. Precīzāk, tiem, kuriem tas interesē, kuri dzīvo protestu informācijas burbuļa iekšienē. Tāpēc pat neliela iejaukšanās no ārpuses, precīzi tēmētas informācijas (arī “viltus ziņas”) ieplūdināšana var būtiski izmainīt notikumu gaitu.
Jautājums – cik augsts ir protesta potenciāls Latvijā?
Eksperti apgalvos, ka lielākā daļa jauno un neapmierināto, kuri varētu iziet ielās un sarīkot kaut ko līdzīgu Vecrīgas grautiņiem, jau sen strādājot ārzemēs. Vai tas nozīmē, ka palikušas tikai digitālas, virtuālas protesta formas? Iespējams, un par to liecina samērā ātrais temps, kādā patlaban tiek vākti paraksti par Saeimas atlaišanu.
Taču, pasekojot līdzi to cilvēku uzvārdiem un aicinājumiem, kuri atbalsta šo iniciatīvu, nav īsti skaidrs, kas sekos pēc tam. Tiesa, Latvija šeit nav unikāla. Viens un tas pats cilvēks ar vienu un to pašu plakātu rokās dažādos laikos un dažādās vietās jau kļuvis par modernā laikmeta ikonu. Teksts uz šī plakāta – “Pret!”. Diemžēl ar to vien parasti ir par maz.
