Anda Līce: Kad pārējiem cenšas uzspiest savus noteikumus un arī savas neirozes 7
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ikviens, kas ir stāvējis pie plīts, zina, ja putas laikus nenosmeļ, tās iet pāri katliņa malām un gadās, ka uz plīts sadeg viss katliņa saturs. Mēs sakām – pasaule vārās, un, šķiet, tagad tas tiešām notiek visur vienlaikus. Katram gadsimtam ir savas putas, laikus nepamanītas un nenosmeltas, tās var nodarīt milzīgu postu.
Kas vēl pirms gadiem desmit šķita tikai tādas temperatūras svārstības un gadījuma rakstura novirzes no pieņemtajiem dzīves modeļiem, tagad daudzviet sāk diktēt noteikumus, un sabiedrība apjūk.
Kad dzirdu – ir jāatmet cilvēku dalījums dzimumos pēc to bioloģiskajām atšķirībām, bērni jāaudzina kā bezdzimuma būtnes un jēdzieni “tēvs” un “māte” jāaizvieto ar kaut ko dzimumneitrālu vai – valsts pārvaldē stingri jāievēro vīriešu un sieviešu kvotas, man ir sajūta, ka uz plīts draud izčūkstēt ne tikai katliņa virums, bet izkust arī pats katliņš.
Kā jau nelielai un ģeogrāfiskā ziņā tik neaizsargātai un apdraudētai valstij, kāda ir Latvija, mums nākas meklēt kopību ar stiprajiem, kuri diemžēl pārējiem cenšas uzspiest savus noteikumus un arī savas neirozes.
Skatoties uz pasaules karti, ir jābrīnās, kā gan joprojām spēj pastāvēt tās daudzās mazās valstis, kuras kartē pat sameklēt grūti.
Tās nelokās līdzi visiem vējiem, jo balstās kultūrā, kuras saknes iesniedzas tautas reliģiskajā apziņā, tradīciju pārmantojamībā un gudrībā integrēt to, kas pārējā pasaulē ir izrādījies patiešām vērtīgs.
Covid-19 pandēmija panāca to, ko nespēja nekādi brīdinājumi un aicinājumi – mēs beidzot bijām spiesti apstāties un sākt domāt, kā dzīvot tālāk šajā tik dīvainā laikā. Pateicoties grāmatām un internetam, šodien katram ir pieejami gan iepriekšējo gadsimtu, gan mūsdienu domātāju darbi, būtu tikai vēlēšanās uzklausīt tos, kas smeļ nost sava laika putas. Es internetā nesen sev atklāju divus tādus vīrus.
Provokatīvais kanādiešu izcelsmes psihologs Džordans Pītersons apjukušo sabiedrību uzrunā ļoti tieši. Viņš kaismīgi runā par katra cilvēka (īpaši jauniešu) atbildību pret dzīvi, par to, kā rīkoties ar savu brīvību, kā no reālās pasaules nepārcelties virtuālajā un dzīvi neizniekot.
Ukraiņu filozofs Andrejs Baumeisters savās lekcijās izsvērti kritizē mūsdienu izglītības sistēmu. Viņš runā par zināšanu fragmentētību, izglītības pakļaušanu brīvā tirgus prasībām un to, kādas tam būs sekas nākotnē. Viņš aicina cilvēkus, uzlūkojot pasaules kopainu visā tās sarežģītībā un vēsturiskajā kontekstā, saglabāt skaidru prātu un pamato, kāpēc ir jāapmeklē muzeji, jālasa pasaules domātāji un ik pa laikam jāpaliek klusumā pašam ar sevi.
