Rīdzinieka bērzsulas slāpes. Sirdi plosošs aculiecinieka stāsts 2
Aculiecinieks Pēteris P. portālam la.lv iesūtījis nopietnu pierādījumu, kas cieti apliecina: latvietim pavasarī nekas nav svētāks par krietnu malku paša tecinātas bērza asintiņas. Tirgū pie ekotantes dabonamas vien apšaubāma labuma dziras, svēti pārliecināts šis pilsētas trimdā izdzītais zemes dēls.
Bet ko gan darīt, kā būt, ja lauku radi tālu, bet pašam sava fazenda vēl nav ieviesta un arī nespīd šais ekonomiskās izaugsmes laikos?
Bērzsulas slāpju nomocītais, bet attapīgais latvis iziet klajā laukā, kur, kā liecina komunikāciju aizmetņi un rūpīgi nostrādāti reklāmplakāti kaut kad saulainā nākotnē sliesies glaunu privātmāju rajons…
Apkārt šņāc pilsēta un netālu draudīgi slejas VID cietoksnis, bet mūsu varonis zem meidinčaina vatnieka tālredzīgi paslēpj urbīti, salūko no rudenīgās vīna pārsūknēšanas krājumos palikušo plastmasas caurulīti, pieclitreni un metropoles smoga aizsegā kārīgi lavās uz bērzu skupsniņu topošā būvlaukuma stūrī.
Vien pāris pluskainas vārnas vienaldzīgi noskatās, kā vīrs izkņubina stumbrā notīgu caurumiņu, iestūcī tur trubiņu, bet valgmi uztverošo trauku tālredzīgi ieslēpj zem pērnajām lapām un zāles. Tā teikt, lai citi kārumnieki vai zaļie glūņas nepamana, lai katru mīļu vakaru, birojgaitas beidzis, varētu slepeno misiju atkārtot un dievišķo dziru ģimenītei piegādāt.
Bet vai tad bērsulas burku no latvieša parastā kaut bunkurā noslēpsi? Kur nu! Saož pa kilometru, apskata, apkasa, pašiņu uztaisa, feisītī izliek. Kas notika tālāk, konspiratīvos nolūkos nestāstīsim, bet pierādījumu “uz sejas” publicēsim!
