Silta zupa – ikvienam 3
Zupas virtuves ir viena no divām sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju ēdināšanas iespējām Rīgā. Pašu gatavotu putru vai zupu tajās izsniedz reliģiskas biedrības un labdarības organizācijas. Ēdienu var saņemt jebkurš, jo nekādi dokumenti vai izziņas nevienam nav jāuzrāda. Četras līgumorganizācijas darbojas ar Rīgas pilsētas budžeta līdzfinansējumu. Rīgas dome apmaksā 150 līdz 200 porciju dienā katrā zupas virtuvē, pārējo, ja ēdāju bijis vairāk, finansē pašas organizācijas no saviem līdzekļiem vai no ziedojumiem. Vidēji dienā četrās Rīgas zupas virtuvēs izsniedz ap 600 porciju, un visbiežāk tās iekļaujas Rīgas domes atvēlētā finansējuma robežās.
Tiesa, ēdiena sastāvs atkarīgs arī no konkrētās organizācijas uzskatiem. Piemēram, biedrības “Žēlsirdības misija “Dzīvības ēdiens”” izsniegtās putras ir veģetāras sakarā ar tās reliģiskajiem principiem. Arī pareizticīgās baznīcas sieviešu klosteris, piemēram, gavēņa laikā piedāvā zupu bez gaļas.
Ēdnīcā tikai ar e-talonu
Pilnībā Rīgas domes finansētas ir siltā ēdiena izsniegšanas vietas sociāli mazaizsargātajiem rīdziniekiem. Tādas galvaspilsētā darbojas kopš 2010. gada septembra, un pašlaik jau izveidoti seši šādi punkti. Ēdienu te var saņemt ik dienu no pulksten 10 līdz 16 (brīvdienas līdz plkst. 15), un vidēji dienā tajās izsniedz ap 1800 porciju. Saņemot ēdienu, jāuzrāda e-talons, kas apliecina personas sociālo statusu. Zupu, gaļu vai zivi ar piedevām, salātiem, tēju ar cukuru un rudzu maizi var gan ņemt līdzi uz mājām savos traukos, gan arī apēst uz vietas ierīkotā ēdamzālē. Pakalpojumu jau no pirmsākumiem sniedz pilnsabiedrība “Rīgas virtuve”, kas visus gadus bijis vienīgais šī publiskā iepirkuma dalībnieks.
Šādu ēdināšanas pakalpojumu pērn vidēji mēnesī saņēma 3117 ģimenes, no tām 79% jeb 2462 personas, kuras ģimenē dzīvo vienas. Rīgas domes Labklājības departamenta (RD LD) pārstāve Lita Brice stāsta, ka šāds atbalsts visvairāk nepieciešams vientuļiem pensionāriem un invalīdiem, kā arī darbaspējīgām personām un ģimenēm ar bērniem, kuras nonākušas grūtībās, paliekot bez darba. Sezonālas svārstības pieprasījumā vērojamas nedaudz. Lai arī varētu domāt, ka ziemā pieprasījums pēc bezmaksas pusdienām aug, ir tieši pretēji – to skaits nedaudz sarūk. Visdrīzāk tas skaidrojams ar to, ka veci cilvēki un invalīdi ziemā mazāk dodas ārpus mājas, baidoties par pārvietošanās grūtībām un iespējām gūt traumas uz slidenajām ielām.
Apmeklējot Juglas siltā ēdiena izsniegšanas punktu, te sastaptie ļaudis pārsvarā pauž apmierinātību ar ēdiena piedāvājumu. Daži gan izsakās, ka mājās varētu pagatavot garšīgāk, pievienotu vairāk vai mazāk sāli atkarībā no katra garšas izjūtas un ieradumiem, tomēr atzīst, ka ēdienkarte ir daudzveidīga un paēst varot. Konkrētās dienas ēdienkartē ir zupa, grūbas ar žāvēto gaļu, svaigu kāpostu salāti, tēja ar cukuru un rudzu maize. Vientuļie pensionāri teic, ka gatavot mājās sev vienam esot dārgi, turklāt tad vairākas dienas jāēd viens un tas pats, jo gatavot nedaudz esot neizdevīgi. Tāpēc viņi ļoti novērtē iespēju reizi dienā bez maksas paēst šeit. Daudzi piemin, ka šī ir iespēja arī izkustēties no mājas un sastapt domubiedrus. Cilvēki iemīļojuši ēdiena izsniedzēju un slavē viņu par izdarību un laipnību.
Šeit sastaptā Valentīna savulaik bijusi sētniece. Pēc bezmaksas ēdiena Juglā sev, dēlam invalīdam, meitai un mazbērniem viņa ierodas ik dienas. Pati reizēm paēd uz vietas. Viņa stāsta, ka reizēm ēdiens tiešām ir ļoti garšīgs un varot paēst ar baudu, bet gadās pārāk rupji sarīvēti kāposti, arī sāls daudzums ļoti svārstoties. Brīvdienās ēdienu mēdz pārsālīt, darbdienās tieši pretēji – sāls par maz. Viņa teic, ka ir ļoti kritiska – līdzko kaut kas neapmierina, nevilcinoties par to informē RD LD vai RDS darbiniekus. Taču par spīti kādām nepilnībām Valentīna šo bezmaksas ēdienu uzskata par lielu atspaidu ikdienā: “Piemēram, lai mājās uzvārītu zupu, tā jāvāra vismaz divas stundas. Tikmēr gāzes skaitītājs griežas. Nopirkt produktus arī sanāk dārgi. Šeit viss jau gatavs. Tas ir liels atbalsts.” Viņa piebilst: “Padomju laikā man bija laba alga un pārtikšana, un, ja kāds tai laikā man teiktu, ka reiz būs šitā jādzīvo, es viņam acis piespļautu.”
