Roku un sirds siltumam – latviešu cimdi triju gadsimtu garumā 0
Cūkactiņas, riekstu ķeķi, lielā muša, bišu spārns, skudriņa, pupainītis, vārnas kāja, dālderainis, – vai varat uzminēt, kas tas ir? Uzzināt to iespējams Latvijas Nacionāla vēstures muzeja jaunajā izstādē “Kūlainis, pērstainis, delnainis”.
Izstāde veltīta cimdiem, un tajā – vai nu attēlu veidā, vai fiziski – apskatāmi kopumā nepilni 250 cimdu pāri no muzeja vairāk nekā 3500 vienībām. Izstādes kuratore Inita Heinola gan uzreiz steidz piebilst – tā kā runa ir par cimdiem, bet karts cimds skaitās kā atsevišķa vienība, tad patiesībā atšķirīgu paraugu ir gandrīz divreiz mazāk. Divreiz – bet ne īsti, jo krājumā glabājas arī tā saucamie rakstraudži – pagarš adījums, kurā viens virs otra saadīti visdažādākie raksti. Te atrodamas arī ievadā minētās cūkactiņas, pupainītis, nepieminētā kaka (kaķes?) ķepa un vēl daudzi citi.
Inita Heinola atgādina, ka cimds nav tikai sadzīves priekšmets, bez kura mūsu platuma grādos dzīvojot grūti iztikt. Cimds ir rituāls priekšmets, kurš līdzdarbojies visos nozīmīgākajos cilvēka dzives godos no kristībām līdz bērēm.
Izstādē ir “divi krasti” – cimdu attēli un raksti izvietoti, izmantojot kā šķirtni Daugavu. Vienā pusē atradīsiet Kurzemes, Zemgales un Augšzemes, otrā – Vidzemes un Latgales cimdus.
Taču izstāde piedāvā vairāk nekā tikai iespēju pavirši uzmest aci dažādu novadu cimdiem. Tie, kuriem ir vecmāmiņas – adītājas, noteikti izstādē pamanīs arī kādu pazīstamu cimdu pāri, savukārt tie, kuri paši aizraujas ar adīšanu, var to izmantot, lai noskatītu krāšņāku rakstu. Bet tie, kuriem nav pat nojausmas par adīšanu, var iepazīt visu procesu no aitas muguras līdz pat siltajiem cimdiņiem rokās.
Izstādes senākie eksemplāri saglabājušies no 18. gadsimta, savukārt jaunākie tapuši 2007. gadā, tādējādi aptverot teju trīs gadsimtus latviešu nemateriālā mantojuma.
