Pārdod mājokli un aizņemas 9
Latvijā daudzi brīnās par to, kā cilvēkam var būt tik daudz naudas – 300 000 eiro, ko sūtīt nezināmam mīlētājam. Taču visā pasaulē upuri bieži vien iztērē visus savus ietaupījumus, pārdod dzīvesvietu, aizņemas visur, kur vien iespējams, – no draugiem, radiem, no bankām. Valstīs, kur tas atļauts, izņem pat savus pensiju iekrājumus. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka krāpniecības upuris ir iežēlināts, bet dažreiz arī iebiedēts – krāpnieki var vēlāk izdomāt arī dažādus draudus, piemēram, publiskos intīmo saraksti vai pat ieradīsies pie upura un nogalinās.
I. Ejugbo: “Bijuši stāsti, ka virtuālie mīlētāji it kā nokļuvuši slimnīcā, ir vajadzīgas operācijas, lai glābtu dzīvību. Viņi atlasa tās sievietes, kurām ir ļoti augsts empātijas līmenis un glābējas sindroms. Sākumā krāpnieki stāsta, ka kaut kas traģisks noticis ģimenē, ka tuvinieki miruši avārijā vai gājuši kā citādi bojā, un neviena cita viņiem nav, tikai tagad šī sieviete. Dažiem ir arī stāsti par bērniem, ar kuriem kaut kas notiek, un vajag maksāt slimnīcas rēķinus, lai glābtu dzīvību. Un, ja bērns mirst un vajag zāles, tad mēs taču esam gatavi palīdzēt arī svešiem bērniem. Lai stāsti iegūtu ticamību, tie tiks papildināti ar slima bērna fotogrāfijām no slimnīcas, bet bildes parasti nozagtas sociālajos tīklos. Un sievietes arī skrien aizņemties, pārdod īpašumus un sūta naudu. Parasti visi šie stāsti velkas tik ilgi, līdz nauda beidzas vai upuris sajūt ko nelāgu, saprotot, ka kaut kas nav labi – cik tad var sagadīties iekļūt briesmīgās traģēdijās pēc kārtas. Ir britu sievietes, kuras pat pašas ir braukušas uz Ganu, lai satiktu savu mīļoto klātienē. Viņām pat parādīta it kā viņa māja, bet atkal kaut kas ir noticis un tāpēc vīrietis neatrodas uz vietas.”
Ne visi ir krāpnieki
Apvienotajā Karalistē divas trešdaļas no visiem krāpšanas gadījumiem notiek iepazīšanās portālos. Tikai viena trešdaļa ir sociālajā tīklā facebook.com. Taču nevar apgalvot, ka katrs vīrietis, kurš uzrunā internetā, ir krāpnieks. Ineses Ejugbo tuva draudzene, latviete, ar savu vīru angli iepazinās pirms kādiem 15 gadiem iepazīšanās portālā, viņa iemācījās angļu valodu tikai viņa dēļ. Tas varēja arī izskatīties pēc krāpšanas, jo vīrs patiesi ir bijušais armijnieks, kurš meklēja nopietnas attiecības, taču šoreiz šis bija reāls cilvēks ar patiesiem nolūkiem. Šādi veiksmes stāsti ir iemesls, kādēļ daudzas vientuļas sievietes tic, ka arī viņām var paveikties sastapt savu īsto mīlestību.
Naudu atgūt nevarēs
Ja noziegums jau ir noticis, tad par naudas atgūšanu labāk nelolot lielas cerības. I. Ejugbo: “Pirmais, ko saka britu policija, – aizmirstiet par naudas atgūšanu, tur nevarēsim palīdzēt. Tas, ko varam palīdzēt, ir mēģināt saukt neliešus pie atbildības un pasargāt citus upurus. Ja ir izmantoti banku pārskaitījumi, noziedzniekus ir vieglāk sameklēt, bet tieši tāpēc krāpnieki parasti izmanto nebanku pārskaitīšanas metodes. Man ir zināms gadījums, kad sieviete vēlējās lielu summu pārskaitīt no Latvijas uz Ganu, bet banka atteicās to darīt, savukārt ar “Western Union” nebija nekādu problēmu.”
Arī korporatīvajā vidē ir izplatītas dažādas krāpšanas shēmas. Inese izstāsta piemēru: “Darbavietā kāds piezvana un saka – gribu runāt ar Amēliju Smitu. Viņš iepriekš tai Amēlijai ir pieteicies draugos feisbukā, izpētījis, kas viņai patīk, kas nepatīk. Un saka, es te no IT kompānijas saistībā ar jūsu datora antivīrusu. Man izskatās, ka jums tur kaut kas nav kārtībā, vai varat pārbaudīt, vai viss darbojas? Un Amēlija pārbauda – viss gan darbojas. Bet tas prasa laiku, un tad sākas saruna. Viņš saka, re, kāds labs laiks, man te drīz būs suņu sacensības. Viņš zina, ka Amēlijai patīk suņi un viņa ar tiem piedalās sacensībās. Un Amēlija saka – o, jūs arī sacensībās? Kurās? Drīz saruna beidzas. Paiet mēnesis, piezvana tas pats kungs, prasa Amēliju, atkal rādoties, ka sistēmā problēmas, vai var pārbaudīt. Un kā tad jums gāja tajās suņu sacensībās? Un tad jau sāk veidoties draudzīgas attiecības. Un šādi var būt vairāki zvani, un pēc pāris mēnešiem, kad ir jau izveidojusies uzticība, Amēlijai tiks paprasītas kādas darbības, kas ir ārpus darba noteikumiem un ko nedrīkst darīt, – izpaust kādu paroli, uzspiest uz kādas saites. Iekšējā uzmanība ir iemidzināta ar draudzīgo attieksmi un sajūtu, ka viņi jau it kā ir pazīstami, Amēlija pat nenojauš, ka kaut kas varētu būt ne tā. Viņa uzklikšķina uz atsūtītās saites un palaiž vīrusu, bet tas var nobloķēt firmas darbu vai radīt datubāzu informācijas nesankcionētu noplūdi. Pēc tam kad tiek konstatēts, ka konfidenciāla informācija ir aizplūdusi vai kompānijai tiek pieprasīta izpirkuma nauda, tad firma veic iekšējo izmeklēšanu un tikai tad Amēlija saprot, ka zvanītājs nav bijis tas, par ko uzdevies. Tā ir sociāla inženierija, un upuri sākotnēji nevar nedz iedomāties, nedz saprast, kas notiek, to uzzina tikai tad, kad jau radušās sekas. Tieši tādēļ ir būtiski par šādiem krāpniecības veidiem un gadījumiem runāt un izglītot cilvēkus. Tikai potenciālo upuru izglītošana var viņus pasargāt no krāpnieku izraisīta emocionāla un finansiāla bankrota.”
Ineses Ejugbo blogs ar padomiem
