Rūdolfs Budze karjeru sācis klubos kā dīdžejs: “Skolēnu apliecību toreiz bija viegli noviltot!” 0
Pēc lielāku un mazāku veiksmju un neveiksmju sērijas Eirovīzijas konkursā arī nākamajā gadā Latvija vēlas atrast dziesmu, kas spētu aizraut miljoniem klausītāju un skatītāju, tāpēc jau tagad sākusies labāko dziesmu atlase konkursam “Supernova 2019”. Sarunā ar žūrijas priekšsēdētāju, mūzikas producentu un “Radio 5” mūzikas redaktoru Rūdolfu Budzi jeb DJ Rudd par mūzikas industriju, iespēju izmantošanu un gaistošo popmūzikas šarmu.
DJ Rudd ir ne tikai atbildīgs par jauniešu raidstacijas “Latvijas Radio 5” muzikālo saturu, viņš šobrīd ir viens no visvairāk pieprasītiem mūzikas producentiem Latvijā, viens no atslēgas cilvēkiem, kurš atbildīgs par Dona, “VIŅA”, grupas “Bandmaster”, Justa un daudzu citu projektu un solo mākslinieku skanējumu. Nule Rūdolfs Budze saņēmis arī Autortiesību bezgalības balvu kā grupas “Astro’n’out” dziesmu producents.
Vispirms gribēju pajautāt, no kurienes aug paša Rūdolfa Budzes muzikālās saknes?
Mūsdienās bērniem, ja vecāki grib brīdi miera, dod “aipadus”, kur skatīties multenes, bet mana mamma atceras, ka mani vienmēr varēja nomierināt, uzliekot mūziku. Bija skaidrs, ka sēdēšu viens pats un klausīšos. Mani ietekmējusi arī krustmātes plašu kolekcija, ko klausījos, esot ciemos. Septiņu gadu vecumā mamma ielika mani eksperimentālajā mūzikas skolā – tā darbojās Jēkaba katedrālē, jo mamma, būdama mana brāļa gaidībās, nepaguva nokārtot formalitātes parastajā mūzikas skolā. Tur spēlēju klavieres un ērģeles, puikas gados paguvu uzspēlēt pat dažus ērģeļu koncertus. Vēlāk iestājos obojas klasē 1. mūzikas skolā.
Šā brīža muzikālā gaume tomēr lielā mērā veidojusies deju mūzikas vidē – klubu kultūrā?
Interese par elektronisko mūziku parādījās jau tīņa gados, sākot ar mūzikas likšanu klases vakaros. Jau tad parādījās interese par dīdžejošanu nopietnākā līmenī, pirkām plates, mācījāmies miksēt. Profesionālākā mūzikas vidē tiešām startēju kā dīdžejs klubos, lai arī toreiz man bija tikai 17 gadu, bet skolēnu apliecības tajā laikā bija elementāri noviltot. Paralēli tam vienmēr bijusi kaut kāda apsēstība ar atskaņošanas tehniku. Mājās vienmēr bija lenšu magnetofons, stundām varēju klausīties kasetes, lentes, plates.
Jaunības aizraušanās nereti atstāj pēdas uz mūžu – tās jūtamas arī paša tagadējā skatījumā uz mūziku?
Ļoti daudz no tā, kas veidojas vecumā līdz 18 gadiem, tevi ietekmē visu turpmāko dzīvi. Protams, pasaule kopš 90. gadu beigām ir ļoti mainījusies. Mums nebija “jūtūba”, arī internets vēl bija kaut kas tāls un nesaprotams, tomēr tīņu gadu mīlestība pret deju un elektronisko mūziku ir viena no fundamentālām lietām. Paralēli milzīgu nospiedumu manā izpratnē par mūziku atstājusi grupa “Queen”.
Tas ir iemesls, kāpēc esi nokļuvis jauniešu raidstacijā?
Savulaik kluba “Depo” īpašnieks Guntis Vanags kaut kā “iefīrēja” mani radio “Naba”, kur paspēju novadīt vairākus raidījumus ar nosaukumu “Vinila vilnis”, pastrādāju Mārupes radio “QBS” klubu mūzikas programmā, pēcāk padarbojos arī Bogdana Tarana interneta radio. Kad no “Radio SWH” aizgāja Volfs, Grēviņš un Reiters, paguvu veidot autorraidījumus arī tur. Kad radās “Pieci.lv”, pēc sarunas ar Tomu (Grēviņu) nonācu šeit, kur nu esmu gandrīz piecus gadus.
Kāda ir tava programmu direktora ikdiena?
Esmu mūzikas redaktors un nu arī uzdienējies līdz vadītāja vietniekam. Ikdienā tas nozīmē klausīties ārprātīgi daudz mūzikas, īpaši pievēršot uzmanību latviešu mūzikai. Tu analizē, veido pleilistes, rīko mītingus, mums ir mūzikas raidījumi, projekti. Kad vadītāja aiziet atvaļinājumā, tad ir jāpilda vadītāja pienākumi. Ļoti darbīgi. Šobrīd tuvojas labdarības maratons “Dod pieci”, kur esmu atbildīgs par mūziku – jāpiedomā, kā loģiski salikt klausītāju vēlmes tā, lai izklausāmies pēc radio. Darba ir daudz, bet nesūdzos, jo man ir milzīgs gods strādāt tieši Latvijas Radio kā sabiedriskajā radio.
Kā izmanevrēt starp izglītošanu un izpatikšanu jauniešu izvēlīgajā auditorijā?
“Pieci” ir abu kombinācija. Joprojām mēģinām izprast, kāds īsti ir mūsdienu jaunietis. Gribētos vēl kādus padziļinātākus pētījumus, jo ir nojauta, “čujs”, ka tie sešpadsmitgadnieki neklausās radio, jo viņiem ir “Instagram” un “Spotify”. Paliek jautājums – kā mums tur tikt? Domāju, paies ilgs laiks, kamēr regulējošās instances sāks mums dot uzdevumus digitālajās platformās. Šobrīd mēs to darām paši, skatāmies, kā varam tur aizsniegt auditoriju. Tas mūsu laikmetā ir liels izaicinājums.
Vietējo jauniešu gaume atšķiras no globālām tendencēm?
Īpaši ne. Topā ir hiphops un “mumble” reps, arī mēs, cik iespējams, cenšamies to iekļaut pleilistēs. Katrā ziņā cenšamies uzturēt mūsu rotāciju ļoti jauneklīgu. Manuprāt, mēs esam bijuši ļoti svarīgs medijs, lai attīstītu vietējo hiphopu – kaut vai likvidētais raidījums “Vakara kvartāls” – hiphopa šovs ar nu jau bēdīgi slaveno dīdžeju Mārtiņu Pavasari. Mūsu rotācijā skan aktuālākie vietējā hiphopa vārdi – Ansis, Edavārdi, Mesa, Ozols, Fakts. Bijām pirmie, kas aktīvi sāka viņus atskaņot.
Ja mūsu klausītāji un mūziķi seko pasaules tendencēm, tad kādēļ joprojām īpaši neveicas starptautiski, arī tai pašā Eirovīzijā, kuras žūrijā esat? Šogad spilgtu priekšnesumu īsti nav.
Manuprāt, šogad ir mazliet problēma ar dziesmām, kurām ir liels hita potenciāls. Mums vispār trūkst kvalitatīvas meinstrīma mūzikas pēc Eiropas vai pasaules standartiem. Ir noteikts skaits mākslinieku, kas spēj piegādāt kaut cik adekvātu popmūziku. Caur “Supernovu” kāds ik pa brīdim uzzied, piemēram, pagājušajā gadā “Sudden Lights”. Un otrādi – ir daži mākslinieki, kurus tu redzi tikai “Supernovā”, bet kur viņi paliek pēc tam? Santa Daņeļeviča, Ludvigs, Madara – kur viņi ir tagad? Pat Justs, ar kuru kopā uztaisījām dažas veiksmīgas dziesmas. Viņu es redzēju kā jaunas paaudzes čali, kurš varētu elpot pakausī Donam, Busulim, bet pēkšņi viņš dodas mācīties uz Lielbritāniju.
“Supernovā” neredz arī mūsu pieredzējušos māksliniekus – bailes no fiasko?
“Triānas parks” bija pēdējais lielais vārds. Iespējams, velkas līdzi kaut kāda nepatīkama Eirovīzijas slava. Nākotnē es gribētu izveidot kādu platformu, kurā runāt ar vietējiem mūziķiem par racionālo aspektu viņu darbībai. “Supernova”, piemēram, ir milzīga publicitātes iespēja kaut vai atpazīstamības iegūšanai. Kāpēc to neizmantot? Jā, nākas paklausīties, ko saka žūrija, ko internetā raksta heiteri. Un tad? Domājiet par ieguvumu! “Sudden Lights” no grupas, kas patīk studentēm, kļuva par “Prāta vētras” iesildītājiem! Vai “Triānas parku” joprojām kāds zākā par zaudējumu Eirovīzijā? Tikko viņiem bija lielisks lielkoncerts, Agnese uzstājās “Arēnā Rīga” kopā ar Jāni Aišpuru, pats uztaisīju ar viņiem kopā jaunas dziesmas “Rozā brille”, “Kā gaisa balonā”, kuras ar prieku atskaņo lielākās raidstacijas.
Kas šobrīd nodarbina radošos prātus?
Pavasarī būs jāizlaiž projekta “Mesa” albums, pirmais singls jau gūst lielus panākumus. Nākamgad vidū atgriešanos plāno Dons, kaut ko jau esam sastrādājuši, tāpat strādāju pie “Astro’n out” trešā kopīgā albuma. Trīs nopietni albumi, kuros būšu līdzautors.
Ko Dj Rudd dara, kad apkārt nav mūzikas?
Es atpūšos klusumā, jo ikdienā mūzikas ir pat par daudz, tāpēc ārpus darba es meklēju mieru. Šobrīd mani aizrauj klasiskā mūzika. Jāatceras, ka popmūzika ir objektīvi primitīva mūzikas forma – tas, ko darījuši klasiķi – melodija, harmonija, to attīstība, tas ir cits līmenis. Popmūzika ir gaistoša. Tagad ir grūti saprast, kas no tās paliks pēc 300 gadiem. “Beatles” un “Queen”? Jā. Bet vai paliks “Coldplay” un Eds Šīrans? Neesmu pārliecināts.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Godīgs. Principiāls. Mierīgs.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez informācijas. Nevaru iedomāties sevi pavadām dienu mežā, kalnos vai pie jūras.
Lielākais sasniegums darbā?
Tikko biju viens no Austras balvas producentiem – pirmoreiz rīkoju pasākumu. Sava artava gan man, gan Kasparam Ansonam bijusi, palīdzot Donam atgriezties pēc prombūtnes. Tāpat ir prieks par manas grupas “Bandmaster” darbību un panākumiem gan šeit, gan ārzemēs.
Labākā izklaide?
Esmu ļoti azartisks. Prāts pārfokusējas, kad jāspēlē dažādas spēles, sākot ar pokeru, “Alias” vai “Scrabble” un beidzot ar basketbolu.
