Anda Līce: Šajā dīvainajā rudenī, kad dzīvojam blakus absolūtajam ļaunumam 32
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaules vēstures rūgtais paradokss – neskatoties uz milzīgajiem kara radītajiem postījumiem, tas nemitīgi attīsta ieroču ražošanu un vairo naudu, kura vēlāk tiek ieguldīta jaunā karā.
Kad cilvēki vēl nepazina naudu, viņi izlīdzējās ar akmens cirvjiem un rungām un droši vien mainīja vienu lielo pret divām mazām un otrādi. Klausoties, cik izmaksā kaut vai tikai viena raķete un tās palaišanas iekārta, mati ceļas stāvus. Taču šajā dīvainajā rudenī nav īstais brīdis pārrēķināt, ko par šo naudu varētu uzcelt, cik grāmatu izdot un cik veikt lidojumu uz Marsu.
Tagad ir jādara viss, lai no sarkani brūnā mēra nosargātu ne tikai Ukrainu vien. No krievu okupantiem atbrīvotajās pilsētās atklājas, ka nav tādu melu un ļaundarību, uz kurām viņi nebūtu spējīgi.
“Mēs dzīvojam blakus absolūtajam ļaunumam,” saka harkivietis un Ukrainā iecienītais bērnu ārsts Jevgēnijs Komarovskis, kura nesavtīgi sniegtajos padomos pirms kara ieklausījās ne tikai Ukrainas iedzīvotāji, bet daudzi vecāki arī Krievijā. Kopš kara sākuma Ukrainā ir izveidojusies spēcīga brīvprātīgo kustība, kas palīdz civiliedzīvotājiem, karavīriem frontē un ievainotajiem. Šie klusie varoņi, veicot ceļu no sirds uz sirdi, ik dienu riskē ar savu dzīvību ne jau slavas, bet uzvaras dēļ.
Ukrainai tagad nāk dažāda veida palīdzība no visas pasaules, un ne viens vien šodien saka – tagad galvenais – uzvarēt tumsas spēkus, neizdarības varēs skaidrot vēlāk. Kara laikā diemžēl ir arī daudz kārdinājumu, un, ja netiks sekots finansiālās, militārās un citu veidu palīdzības ceļiem, tāds “vēlāk” var arī nepienākt.
Tā ir paralēlā fronte, kurā Ukraina nedrīkst zaudēt, tāpēc ir slavējama prasība pēc stingras starptautiskās palīdzības uzskaites, ko nebija iespējams veikt kara sākumā. Reiz taču arī šis karš beigsies, un sāksies grandiozi valsts atjaunošanas darbi, kur atkal apgrozīsies milzu nauda. Būs jauni kārdinājumi, un godīguma pārbaude nekad nebeigsies.
Neviena valsts nevar pastāvēt bez uzraugošām iestādēm. Tiesa gan, reizēm tās arī pašas ir jāuzrauga, kā mēs to esam piedzīvojuši miera apstākļos Latvijā. Lai atceramies tik dīvainos ES naudas ceļus, ka vēl līdz pat šai dienai nav iespējams tiem atrast galus. Drīzi mums būs jauna Saeima un jauna valdība, bet vecie netikumi jau tāpēc nekur nepazudīs. No savas bēdīgās pieredzes mēs zinām, cik grūti ir noķert negodīgos pie rokas, cik ilgi velkas tiesas prāvas, un reizēm patiesības uzvaru nākas gaidīt tik ilgi, ka tai pat zūd ticība.
