Samīdīja kājām… Cenšoties iegūt deficīta preci, Maskavā hokeja spēles laikā gāja bojā 21 cilvēks 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas iedzīvotāji arvien vairāk sāk izjust pret valsti ieviestās ekonomiskās sankcijas un Rietumu uzņēmumu aiziešanu no agresorvalsts tirgus. Veikalu plauktos samazinās pārtikas krājumi, īpaši reģionos, kā arī strauji palielinās pirmās nepieciešamības preču cenas.
Sociālajos tīklos var vērot video, kā cilvēki būtiski ar spēku cīnās, lai iegūtu paciņu cukura, kas limitētā daudzumā tiek izlikts pārdošanā.
Speciālisti lēš, ka situācija tikai pasliktināsies un krievu ikdienā atgriezīsies tādi vārdi un to salikumi kā “deficīts”, “blats”, “zem letes” vai “es aizņēmu rindu”. Tā bija ikdiena PSRS pilsoņiem pagājušā gadsimta 70. un 80. gados.
Tieši ar deficīta preces “izsviešanu” ļaužu masām saistās viena no drūmākajām traģēdijām hokeja vēsturē.
Deficīta košļenes
1975. gada pavasarī viesturnejā uz Maskavu devās Kanādas junioru hokeja klubs Berijas “Colts”, kura rindās bija savākti perspektīvākie juniori arī no citām vienībām. Lai šāda turneja notiktu, Kanādā tika meklēts atbalstītājs jeb sponsors, par kuru pieteicās košļājamo gumiju ražotājs “Wrigley”.
Viņu mērķis bija skaidrs – apgūt jaunu potenciālo tirgu, jo PSRS līdz tam “košļenes” ne tikai neražoja, bet tās bija aizliegtas un uzskatītas par sapuvušo Rietumu produktu, kas komunisma cēlājiem nav domāts.
Lieki teikt, ka tieši tāpēc bērnu un jauniešu vidū krāšņos papīriņos ietītās “gumijas” bija vienas no visvairāk gribētajām lietām.
To apzinājās arī “Wrigley”, kas katram Berijas “Colts” hokejistam un apkalpojošā personāla pārstāvim izsniedza pa 15 lielām pakām ar savu produkciju. Ne jau pašu lietošanai, bet dāļāšanai hokeja publikai. Kanādieši tā arī rīkojās un spēles laikā (parasti beigu daļā) “košļenes” vienkārši meta tribīnēs, kur tās noķēra vai no grīdas uzlasīja sajūsminātie līdzjutēji.
Izslēdza gaismu
Pirmajās trīs spēlēs nekas slikts nenotika. Ceturtā spēle 10. martā norisinājās Maskavas “Sokoļņiku” arēnā, kanādiešiem tiekoties ar PSRS junioru izlasi. Vietējā publikā jau bija paklīdušas baumas par viesu dāsnumu, tāpēc tribīnēs cilvēku netrūka, jo īpaši jauniešu, kuri centās ieņemt vietas tieši aiz Kanādas hokejistu rezerves soliņa, jo tā bija lielākas izredzes tikt pie kārotās mantas.
Tuvojoties spēles beigām kanādieši sāka jau ierasto praksi – mest “košļeņu” iepakojumus tribīnēs. To redzot, uz sektoru, kas bija aiz kanādiešu soliņa, sāka skriet cilvēki arī no citām tribīņu vietām. Vienuviet izveidojās paliels pūlis, cilvēkiem kā apdullušiem cenšoties tikt pie “dāvanām”.
Iespējams, traģēdija nenotiktu, taču nostrādāja padomju ačgārnā domāšana.
Spēli klātienē vēroja padaudz ārzemju žurnālistu, tāpēc, lai viņi neredzētu padomju iedzīvotāju neadekvāto kāri uz importa preci un to vēlāk neatspoguļotu savos medijos, sak, redz kā padomju proletaritāts cīnās par košļājamo gumiju, arēnas administrācijas pārstāvji nolēma hallē izslēgt gaismu.
Līdz ar tumsu tribīnēs sākās panika, cilvēki sāka virzīties uz izeju, kas atradās netālu no sektora, taču dzelzs durvis bija aizlēgtas. Daļai cilvēku tiekot iesprostotai un netiekot ne uz priekšu, ne atpakaļ, pūlī tika nospiests un ar kājām samīdīts 21 cilvēks, tostarp 13 bērni vai jaunieši, bet vēl 25 spēles apmeklētāji guva smagas traumas.
Vēlāk izrādījās, ka no piecām izejām trīs bija slēgtas, bet vēl viena bija paredzēta tikai ārzemniekiem.
Centās noklusēt
Loģiski, ka pēc PSRS ierastās prakses par šādām traģēdijām publiski netika ziņots un traģēdijas apmērus centās noklusēt, līdzīgi kā to šobrīd dara asiņainais Putina režīms par saviem briesmu darbiem un zaudējumiem karā pret Ukrainu. “Sokoļņiku” traģēdijas aculieciniekiem lika parakstīt dokumentu par ziņu neizpaušanu, tomēr sabiedrībā sākās runas un pavisam noslēpt notikušo neizdevās.
Tika meklēti vainīgie, par tiem atzīstot “Sokoļņiku” arēnas direktoru, halles elektriķi, kurš izslēdza gaismu (viņš tajā brīdī bijis alkohola reibumā), un vietējās milicijas nodaļas vadītāju, kurš bija atbildīgs par kārtību spēles laikā. Visiem trim tika piespriests cietumsods, taču tā paša gada decembrī trijotne tika amnestēta.
Jāpiebilst, ka šī traģēdija kalpoja par grūdienu, lai PSRS vadoņi izlemtu par labu “košļeņu” ražošanai.
Pirmās gumijas sāka ražot Erevānā, nedaudz vēlāk arī Igaunijas rūpnīcā “Kalev” (ar apelsīnu, zemeņu un piparmētru garšu).
Tiesa, padomju ražojumi bija vien neveikls pakaļdarinājums, jo to garša beidzās daudz ātrāk nekā importa precei un arī iepakojums zaudēja “pūstošā kapitālisma” izstrādājumiem.
