Producente Sandija Miezīte: “Latvijā ir viegli kļūt slavenam!” 0
Līdz šim televīzijas realitātes šovos vēlme kļūt populāram slēpusies aiz dažādām dejām, dziedāšanas vai glītas ģērbšanās, bet pirmoreiz Latvijā ceļu pie skatītājiem uzsācis šovs, kas vēlmi pēc slavas nolicis starmešu gaismā. Jūtūberes un aktrises Evelīnas Pārkeres vadītais šovs “Gribi kļūt slavens?” jau pēc pirmās epizodes sašūpo sabiedrisko domu un izpelnās asu viedokļu apmaiņu.
Tomēr aiz katras šova “realitātes” darbojas īstie notikumu radītāji – šova producenti. Viena no pieredzējušākajām vietējā mēroga profesionālēm ir Sandija Miezīte – producentu kompānijas “Brīvdienas” radošā direktore.
Sandijas vadībā tapuši populārie šovi “Saimnieks meklē sievu”, “Gatava pārvērtībām”, “Vakariņas četratā”, Andra Kiviča skandalozā sāga un daudzi citi.
“Tu vari ielikt šovā aktieri, uzrakstīt scenāriju, bet to dzīves scenāriju, ko “uzraksta” pats dalībnieks, nepārspēs nekas,” pārliecināta producente.
Sandij, kāda ir jūsu šovu producentes vasara?
Ļoti darbīga. Paralēli filmējam trīs šovus – “Vakariņas četratā”, “Gribi kļūt slavens?” un “Saimnieks meklē sievu”, iespējams, augustā sāksim filmēt vēl ceturto. Gaidām arī starptautiska konkursa rezultātus. Pagājušajā rudenī nofilmējām pirmo projektu Moldāvijas televīzijai un šogad ceram sadarbību turpināt.
Šovu producēšanas joma šobrīd laikam ir viena no perspektīvākajām izklaides jomām?
Ja to uztver kā hobiju, tad jā. Ja runājam par peļņu, tad Latvijā šobrīd producēšanas jomā tā nav liela – ir labi, ja nopelni sev algu, taču, lai attīstītos, ir jāpacīnās. Tādēļ skatāmies pāri robežām un esam arī izveidojuši savu “YouTube” kanālu “Brīvdienas TV” un “Gribi kļūt slavens?” ir pirmais šovs šajā interneta platformā.
Tas ir pirmais šovs jaunākai auditorijai – interneta auditorijai. Mūsu mērķis ir šīs televīzijas un interneta auditorijas apvienot un pieradināt skatītāju, ka TV kvalitātes šovus var skatīties arī internetā. Redzu, ka, piemēram, mani bērni vairs nepiefiksē, kurā brīdī viņi skatās “jūtūbu”, kurā – tradicionālo televīziju. Domāju, vēl pāris gadu, un skatīšanās paradumi ļoti mainīsies.
Aizraujošs saturs jebkurā tuvumā sasniedzamā ekrānā?
Tieši tā. Veidojot šovu “Gribi kļūt slavens?”, pārliecinājāmies, ka jau šobrīd pastāv paralēlās pasaules. Daļa jauniešu dzīvo sociālajā burbulī, un viņu reālā pasaule ir tur.
Viņu slavenība ir Evelīna Pārkere, bet viņi miglaini nojauš, kas ir Olga Rajecka.
Evelīnu izvēlējāmies par raidījuma vadītāju, jo viņa šajā vidē jūtas kā zivs ūdenī, un esam patīkami pārsteigti, cik labi viņa spēj realizēt producentu ieceres.
Viedokļu līderi jeb “influenceri” ielaužas izklaides jomā ne tikai pasaulē, bet arī pie mums.
Viņi strauji pārņem internetu un tikpat strauji ienāk arī mārketinga tirgū. Pirms sākām darboties, to sapratām tikai teorētiski, bet tagad redzam to praksē. Nedēļu pēc pirmā šova tā pirmā epizode skatīta vairāk nekā 70 tūkstošus reižu. Cerējām uz tādiem cipariem, bet šis ir pārsniedzis mūsu cerības.
Kas jūs pašu no rakstošas žurnālistes mudinājis pievērsties realitātes šoviem?
Patiesībā mana pirmā darbavieta bija “Panorāma”, pēc tam veidoju raidījumu par jaunajām tehnoloģijām. Pēcāk nokļuvu žurnālā “Sieviete”, biju “Privātās Dzīves” redaktore. Tomēr laikam jau ar televīziju biju “saslimusi”, man vienmēr bija sapnis par savu producentu kompāniju.
Sāku kā producentu kompānijas “Santa” vadītāja – mūsu pirmais raidījums bija “Ievas pārvērtības” – savā ziņā žurnālu pārveidojām TV formātā. Pēc tam uzvarējām konkursā par “Gandrīz ideālām vakariņām”. Pie mums brauca no Anglijas un mācīja, kā īsti šovs jāveido. Ieguvām lielu pieredzi, tālāk jau šovi sekoja viens pēc otra. Šobrīd nebaidos teikt, esam realitātes šovu labākie producenti.
Realitātes šovus galvenokārt skatoties divu iemeslu dēļ – tas ir par mani vai, tieši pretēji, labi, ka tas nav par mani. Kādam īsti jābūt labam šovam?
Esmu sapratusi, ka mēs nebūt neesam sliktāki par angļiem vai kādu citu valsti. Mūsu šovi varbūt pat ir dzīvāki un īstāki nekā viņiem. Protams, viņu budžeti ir daudz lielāki, tāpēc var runāt par tehnisku kvalitāšu un iespēju atšķirību. Mūsu “Gandrīz ideālo vakariņu” budžets, piemēram, ir tik liels kā Anglijas šova “kastinga” budžets.
Salīdzinot ar lietuviešiem un ukraiņiem, kuri šovu veido pēc rakstīta scenārija, mēs esam pārliecinājušies, ka nekas nav labāks par īstām emocijām. Tu vari ielikt šovā aktieri, scenāriju, bet to dzīves scenāriju, ko “uzraksta” pats dalībnieks, nepārspēs nekas. Neviens scenārists neizdomās tādu tēlu kā, piemēram, Magone Burka. Lielākā daļa panākumu ir atrast īstos dalībniekus.
Cilvēki, kas piesakās realitātes šovā, taču nemaz nezina, ko nozīmē būt atpazīstamam vai populāram. Iespējams, ja zinātu, nemaz nemēģinātu.
Kam tādam nav gatavs neviens. Mēs viņiem stāstām, skaidrojam. Lai viņus pasargātu, līgumos pat ir punkts, kurā intervijas šova ētera laikā jāsaskaņo ar mums. No vienas puses – viņi dusmojas, ka par viņiem raksta, no otras – viņi bez tā vairs nevar.
Jā, šovā “Gribi kļūt slavens?” dalībniekus žūrija provocēja uz dažādām darbībām, bet tas tika darīts tikai tāpēc, lai pārbaudītu, cik viņi būs izturīgi.
Rādām šovu internetā, un interneta vide ir daudz nežēlīgāka nekā televīzijā. Jautājām, vai viņi ir gatavi, ka būs ļoti daudz negatīvu komentāru. Ja latvieši komentē, tad pārsvarā negatīvi – pozitīvos komentārus viņi patur pie sevis. Ja esi interesants, tu izraisi emocijas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Slikti ir tad, ja komentāru nav.
Andra Kiviča sāga jeb realitātes šovs noritēja, daudziem pat nenojaušot, ka tas ir producēts šovs.
Mums tas bija izaicinājums – šis bija pilnīgi jauns žanrs, Latvijā kaut kas līdz šim nebijis – realitāte, kurai sekojām līdzi. Mūsu gadījumā tā izvērtās par diezgan nekontrolētu realitāti. Daudzi domā, ka it viss bija inscenēts un viņa darbības sociālajos tīklos bija mūsu mārketings, tomēr tik izcili mēs neesam.
To visu uzsāka pats Andris, mēs pieslēdzāmies vēlāk – redzējām situāciju un rīkojāmies. Visā pasaulē daudz ļaužu seko līdzi slavenību ikdienai un šādi realitātes šovi ir ļoti populāri. Līdz šim bija doma, ka kaut ko tādu vajadzētu taisīt arī pie mums, bet nebija cilvēku, par kuriem to varētu, līdz brīdim, kad Andris paziņoja par aiziešanu no ģimenes un būšanu kopā ar Lieni.
Šis bija eksperiments, lai izmēģinātu, vai šāds formāts darbojas. Pirms šova filmēšanas biju devusies uz Taizemi, un, kad atgriezos, tiku nostādīta fakta priekšā – Andris bija paspējis sarīkot slaveno vannas tiešraidi un piekritis boksa mačam ar Neidu.
Bez mūsu ziņas bija notikusi slavenā tiešraide no vannas, viņš bija piekritis boksa mačam. Neslēpšu, ka bijām safilmējuši sērijas uz priekšu, kuras nevarējām izmantot, jo Andris sakāvās un salauza pirkstu.
Vai Kiviča šovs ir beidzies?
No TV viedokļa – jā, viņi ir devušies uz Spāniju.
Kā jums rodas idejas šovu tēmām?
Daži no šoviem ir pirkti pēc formāta. Tad to izdomā televīzija un izsludina konkursu producentu firmām. Taču, piemēram, šovam “Astoņi naži un gardēdis” ideja radās, pēc “Saimnieks meklē sievu” filmēšanas pusdienojot Gulbenes muižā.
Pusdienas bija tik izcilas, ka radās ideja uztaisīt šovu par dažādiem Latvijas restorāniem, paskatīties, ko viņi viens par otru domā. Idejas brīžiem atnāk un aiziet. Īstā ir tā, kas tevi neliek mierā ilgāku laiku.
Jādomā, darbs šajā jomā prasa vairāk nekā 24 stundas diennaktī. Ģimene neprotestē?
Vīrs desmit gadu laikā ir pieradis pie mana darba. Bērni pieņem mammu tādu, kāda viņa ir. Meitas ir bijušas arī filmēšanas laukumā, viņām tas viss liekas interesanti un aizraujoši. Protams, man ir izaicinājums sabalansēt darbu un ģimeni, lai maniem bērniem (Elza (7) un Annija (10)) nekā netrūktu. Pagājušajā gadā jaunākā meita sāka iet pirmajā klasē, tad gan biju uz izdegšanas robežas.
Ko Sandija dara, kad nav kārtējā šova aizkadrā?
Man ļoti patīk ceļot. Lielākoties tas iznāk darbā, taču ceļojumi ar ģimeni vai ar vīru divatā liek atslēgties no darbiem. Kad esi citā valstī, beidzot dators, kas ir galvā, izslēdzas, citādi vēl aizmiegot prāto, ko vajadzētu izdarīt. Palīdz arī vienkārša pasēdēšana pie jūras, paskatīšanās ūdenī.
Vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Spīts. Azarts. Mīļums. Atklātība.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez komunikācijas ar cilvēkiem.
Lielākais sasniegums darbā?
Savas kompānijas izveidošana.
Labākā izlaide?
Ceļojums.
