Purvīša mazgāšana simtgades vannā. Saruna ar Kristapu Zariņu 0
Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) simtgades priekšvakarā akadēmijas rektors, profesors un gleznotājs KRISTAPS ZARIŅŠ iezīmē neizbēgamus pārmaiņu procesus, bez kuriem nav iespējama starptautiski atzīta, mūsdienīga augstākā mākslas izglītība.
“Purvīša mazgāšana” – tā Kristaps Zariņš nodēvējis paša radīto gleznu akadēmijas simtgades vēsturei veltītajā vizuālu stāstu izdevumā “LMA100”, kura atvēršana gaidāma otrdien, 20. augustā, augstskolas jubilejas svinībās.
Akadēmijas simtgades izdevuma autoru kolektīvā esat arī jūs. Kādu tēmu izvēlējāties?
K. Zariņš: Šajā neakadēmiskajā izdevumā katram no 100 dažādu paaudžu autoriem – akadēmijas absolventiem un studentiem – dots viens gads akadēmijas vēsturē.
Savu gadu mākslinieki izlozēja, un man iekrita 2000. gads, milleniums. Tur ir stāsts par Purvīša “dizainēto” Latvijas ainavu, par mākslinieka “uzbūvēto” Latvijas vīziju.
Ir atsauce uz krievu gleznotāja Vasilija Vereščagina galvaskausu kaudzi (“Kara apoteoze”, 1871), kā arī uz Dīrika Bouta (Dieric Bout, ~1415–1475) daiļradi. Katra no šīm atsaucēm paplašina gleznā ietverto vēstījumu.
Tur ir klātesoša pavasara sajūta kā cilvēces atjaunošanās stāvoklis.
Tāpat – tautas sakāmvārds par bērna izliešanu no vanniņas, viņu mazgājot – nosaukums “Purvīša mazgāšana” runā par akadēmijas attīstību laikā, kad aktualizējās dizaina izglītība.
Akadēmijas pirmsākumos šāda virziena nebija, toreiz no lietišķās mākslas bija tikai keramika, taču, sākot ar 60. gadiem – Heimrātu, gobelēnu, šķiedru mākslu, Glūdiņa mopēdu dizainu un kinētiskiem objektiem Rīgā –, jaunās tendences ienāca mākslas izglītībā. Pašlaik LMA ir 15 apakšnozares, kas apvienojas piecās nodaļās.
Turpat divos gados rektora amatā – kas izdevies, kas vēl jādara? Viens no jūsu uzstādījumiem, sākot rektora gaitas, bija tā dēvētās praktiskās doktorantūras izveide jeb iespēja iegūt doktora grādu mākslās.
Pateicoties LMA aktivitātei, Latvijā beidzot izcīnīta iespēja veidot praktisko doktorantūru. Šī programma, kurā esam kopā ar Mūzikas un Kultūras akadēmijām, ar Eiropas atbalstu sāksies vai nu no jaunā gada, vai pēc nākamā pavasara.
Zinātnieka nodarbošanās veids ir pētniecība, taču māksliniekam tā ir, piemēram, gleznošana, – arī viņam jādod iespēja zinātniski aprakstīt savu radošo darbību.
Tā, piemēram, visi taču zina par Skandināvijas dizainu, taču tas ir attīstījies, tieši pateicoties izpētei.
Pasaulē praktiskā doktorantūra ir jau vairāk nekā 20 gadus, tomēr mūsu zinātnieku aprindas kaut kādu iemeslu dēļ to nav vēlējušās. Līdz ar to pie mums nevar notikt salīdzināšanas process ar citu valstu māksliniekiem, jo nav arēnas, kurā to var izdarīt. Taču, tikai tajā piedaloties, var saprast savu vietu starptautiskā arēnā.
Mūsu mākslas institūta izdotais žurnāls “Mākslas Vēsture un Teorija” jau tagad uzrādās “Scopus” (starptautiska zinātnisko publikāciju un citēšanas datubāze. – A.K.) – citām augstskolām tā nav. Arī laikmetīgās mākslas muzeja neesamība Latvijā atstāj mūsdienu māksliniekus vientulībā.
Dizaina uzvaras gājiens atspoguļojas arī akadēmijas darbībā?
Sabiedrības pieprasījums pēc “fine art” klasiskā izpratnē ir mazāks nekā pēc laikmetīga dizaina. Vēl vairāk, tas ir ekonomiski vajadzīgs – katram no mums ir karote, mobilais telefons, klozetpods, skuveklis – katrs no šiem priekšmetiem ir “jādizainē”, lai būtu ergonomisks un lietderīgs.
Šobrīd Mākslas akadēmija veido pakalpojuma dizaina maģistrantūras programmu angļu valodā – sadarbojamies ar Tallinas Mākslas akadēmiju, Ķelnes Tehnisko universitāti un Zviedru Ekonomikas augstskolu Rīgā.
Programma pavērs jaunu iespēju domāt Eiropas un pasaules kontekstā par dizaina stratēģisko attīstību. Tas arī pavērs iespēju ciešākai sadarbībai ar ārzemju studentiem. 2022. gadā plānots nodot ekspluatācijā jaunu ēku “Rīga Makerspace” Aristīda Briāna ielā 13, kurā ikviens LMA students varēs radīt savu ideju prototipus.
Vai uzsvaru maiņa sabiedrībā nav mazinājusi interesi reflektantu rindās par klasiskajām mākslām?
Akadēmija nevar sūdzēties par jauniešu intereses trūkumu. Ir stabils reflektantu pieplūdums, iztrūkuma nav nevienā mākslas un dizaina jomā.
Kā reaģējat uz starptautisku konkurenci mākslas izglītībā?
Atvērto robežu dēļ tā ir milzīga, bet nevis par izglītības kvalitāti, bet iespējām pēc augstskolas.
Latvijas ekonomika šobrīd nespēj nodrošināt to, ko piedāvā, piemēram, Vācija, Skandināvija.
Tāpēc jaunieši bieži vien brauc mācīties uz Rietumeiropu, īpaši Vāciju, Franciju, Angliju, turklāt skatās arī tālāk, piemēram, uz Ņujorku un Sanfrancisko, kas ir milzīgas ekonomikas sastāvdaļas.
Tāpēc akadēmija ir iekļāvusies Francijas prezidenta Emanuela Makrona iniciētajā plānā, kurā mēs kopā ar Budapeštas Mākslas akadēmiju, Romas Mākslas akadēmiju un Drēzdenes Mākslas akadēmiju veidojam savu izpratni par Eiropas mākslas diplomu.
Nākamajiem trim gadiem piešķirti pieci miljoni eiro minētajām četrām augstskolām. Tas ir Eiropas projekts, kurā LMA iekļuvusi konkursa ceļā un šobrīd ir tāda vienīgā mākslas akadēmija no Austrumeiropas un Skandināvijas reģiona.
Pirms diviem mēnešiem par šo sasniegumu mūs apsveica partneraugstskolas – ar mums vēlas sadarboties, jo, pateicoties projektam, esam kļuvuši vēl vairāk atpazīstami. Tas noticis tāpēc, ka, no vienas puses, LMA ir saglabājusi izpratni par tā dēvēto “fine art” jeb vizuālās mākslas izglītības pamatiem un tehnikām, bet, no otras puses, vienmēr sekojusi Rietumeiropas mākslas izglītības sistēmai un norisēm, bet reizē saglabājusi arī savu nacionālo identitāti un, kritiski domājot, vienmēr turējusi šo kodolu rieksta čaulā.
Mūsu priekšrocība ir arī tā, ka Latvijā nav vairāku mākslas augstskolu kā, piemēram, Nīderlandē, kur tādas ir septiņas. LMA ir viena institūcija, kurā līdz ar to veidojas sadarbība starp dizaina, mākslas un mākslas zinātnes izglītību. Šajā modelī mums trūkst tikai arhitektūras.
Rīgas Tehniskajā universitātē tomēr ir arhitektūras studiju piedāvājums. Kāda būtu līdzīgas programmas pievienotā vērtība LMA?
Šobrīd kopā ar lietuviešiem, igauņiem un Berlīnes Mākslas universitāti būvējam arhitektūras maģistrantūras programmu angļu valodā. Tās ieviešanai vajadzīgs apmēram gads – ar nosacījumu, ja saņemsim Ekonomikas ministrijas atbalstu, jo arhitekts ir reglamentēta profesija.
Gan Vācijā, gan citās valstīs ir trīs dažādas arhitektūras izglītības: inženiertehniskā, būvniecība kā estētiska kategorija un urbānā, ilgtspējīgā arhitektūra, kas, protams, ir savstarpēji saistītas.
Mēs vēlamies specializēties “Kunst am Bau” (būvniecības mākslas. – A.K.) būvkultūras virzienā.
Turklāt šī nav mūsu iegriba, bet Latvijas arhitektu pieprasījums. Mēs taču visi priecāsimies, ja nebūs jāskatās uz neglītām ēkām, – Latvijā ir ļoti daudz nepārdomātu, neekonomisku būvju. Var uzbūvēt kasti, bet var radīt estētisku paralēlskaldni. Akadēmijas jubilejā viesosies Berlīnes Mākslas universitātes viceprezidents, profesors doktors Norberts Palcs, ar kuru
Purvīša iedibināto vērtību saglabāšana un atvērtība jaunajām – uzdevumi, ko minējāt, pirms gandrīz diviem gadiem uzsākot rektora gaitas, – ir izaicinājums.
Es neteiktu, ka tas ir tikai mans izaicinājums, jo visi, gan patērētāji, gan radītāji, esam vienā bļodā. Klasiskās vērtības vienmēr būs nepieciešamas, tāpat kā sengrieķu valoda. Tās jāsaglabā nevis saglabāšanas dēļ, bet šā mākslas izglītības DNS dēļ – bez šī pamata nevar rasties inovācijas, bez tā Mākslas akadēmija nevar pastāvēt kā augstskola.
Arī bērnu var radīt tikai vīrietis un sieviete, nav izgudrots cits mehānisms.
Mākslas akadēmija vienmēr visos laikos ir mēģinājusi šo DNS saglabāt un izkopt. Arī totalitārisma un okupācijas apstākļos, kad šis DNS netika nožņaugts
Ja man saka, ka zinātnē ir skaidri kritēriji, kā ievēlēt profesoru, bet mākslā tādu nav, atbildu – aizejiet pie Brīvības pieminekļa un pajautājiet sev, kas to uzcēla? Mākslinieks! Ja nebūtu Brīvības pieminekļa, nebūtu dziesmas “Saule. Pērkons. Daugava”, ja nebūtu Gaismas pils, Latvijas valsts būtu aplaupīta un tauta iznīktu bez savas mūzikas, mākslas un filozofijas.
Interesanti, kāds šobrīd ir akadēmijai dāvinātās Jāņa Kugas mājas liktenis Ikšķilē?
Apgūstam Eiropas naudu, kas, protams, attiecībā pret citām augstskolām ir piliens okeānā, bet arī par šo niecīgo finansējumu pakāpeniski realizējam savas ieceres savā īpašumā. Tur šobrīd ir ļoti skaists Jāņa Kugas ģimenes stādīts parks, kas vēl jākopj.
Vēl jāatrod papildu ienākumi, lai pilnībā pabeigtu šo procesu. Šajā namā nākotnē būs antenas vieta saziņai ar visu pasauli, notiks visu veidu dizaina, ekonomikas un zinātnes saziņa. Ir ieplānots arī otrs korpuss.
Jums pašam administratīvā amatā gleznotāja molberts nav nolikts malā?
LMA ir praktiķu mākslas augstskola. Arī es pašreiz strādāju un gleznoju trīs reiz sešu metru gleznu, bet nekad neesmu speciāli gatavojis darbus kādai izstādei – ja gadīsies garšīgs ābols, tad ēdēji atradīsies vienmēr.
Neesmu muļķis un saprotu, ka atrašanās kaut kāda pakalna virsotnē nozīmē arī citādus ceļus.
Bet ir svarīgi saglabāt savu “es” arī citā “pakalnā”, jo nekad nevar zināt, kura virsotne ir svarīgāka tevis paša attīstībā. Protams, vadīt akadēmiju nav viegli – īpaši tad, ja kaut ko gribi izdarīt.
Rektors ir atbildīgs par visu – sākot ar finansēm, infrastruktūru, naudas izlietojumu un izglītības saturu –, tomēr man ir divi labi palīgi – Andris Teikmanis un Andris Vītoliņš. Es nevarētu īstenot ieceres, ja nebūtu kolektīva, tostarp studentu, atbalsta. Galvenais šeit ir studenti, visa attīstība norit viņu vārdā.
