Vai saglabājat cerību uz labākiem dzīves apstākļiem? 3
Daina Siņeļņikova, Alūksnes novada pensionāru apvienības vadītāja: “Mūs gadiem ilgi ik pa laikam aplaimo ar solījumiem, taču joprojām neapmierina pensiju indeksācija, ko noteikti vajadzētu pilnveidot. Un obligāti būtiski jāpalielina piemaksas pie pensijām. Piekrītam Latvijas Pensionāru federācijai, ka laikā, kad turpina palielināties zem nabadzības riska robežas dzīvojošo senioru skaits, jāvēršas pie Saeimas, lai ja u vistuvākajā laikā saasinātu uzmanību pensionāru materiālā stāvokļa uzlabošanai. Mēs paši cenšamies gan pilsētā, gan visos novada pagastos aktivizēt vecos cilvēkus, jo cerību nedrīkst zaudēt.”
Aija Leitāne, Baldones novada pensionāru biedrības “Sābri” valdes locekle: “Satrauc divas bīstamības, ko daudzi izliekas neredzam. Pirmā – ar katru gadu tiek palielināta minimālā alga, līdz ar to malā atstātie pensionāri, kas jau tā ir nabagi, kļūst vēl nabadzīgāki. Un kur tad vēl tās lielās algas, ko katru gadu skrūvē uz augšu! Palielinās ienākumu nevienlīdzība starp strādājošajiem un pensionāriem. Otra bīstamība – valsts it kā neredz, ka ļoti daudzi negrib strādāt un kļūst par profesionāliem pabalstu pieprasītājiem. Sliņķi bija ulmaņlaikos un padomju laikos, taču tas, kas notiek tagad, ir prātam neaptverami. Valstij mazāk vajadzētu tērēt tiem, kas negrib strādāt, bet vairāk tiem, kas strādā un audzina bērnus. Latvijā ir otrādi. Un vairāk vajadzētu saņemt tiem pensionāriem, kam ir lielāks darba stāžs. Cilvēki būtu jāmotivē tiekties pēc lielāka stāža. Kamēr tas nenotiek, cerībai uz labākiem dzīves apstākļiem nav pamata.”
Māra Švāģere, Engures pensionāru padomes vadītāja: “Kamēr augstos krēslos sēdošie nesapratīs pensionārus, tikmēr valstī nekas nemainīsies. Tā nevarība valstij godu nedara. Mēs kaut kā dzīvojam, jā. Padziedam, padejojam, parunājamies un – aizmirstam kreņķus. Un sakām – Engurē nemaz tik traki nav, nav ko gausties un žēloties.”
