Sēras futbola saimē 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Trešdienas rīts nāca ar skumju ziņu, jo aizsaulē vien 43 gadu vecumā devies bijušais Latvijas izlases futbolists Andrejs Rubins.
Andreju dzīve gan lutināja, gan paša veiktās izvēles tuvināja finiša līnijai. Latvijas izlases kreklā viņš aizvadīja 117 spēles, kas ir otrs lielākais rādītājs valstsvienības rekordu grāmatās. Tur arī cits ieraksts, jo Rubins izlases rindās devās laukumā 59 mačos pēc kārtas, kas joprojām ir nepārspēts sasniegums. Pirmo reizi izlasi pārstāvēja 1998. gadā, pēdējo reizi 2011. gadā Horvātijā. Viņš bija viens no lieliskajiem mūsējiem, kuri izcīnīja dalību 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Rubins tajā turnīrā piedalījās visos trīs mačos.
Karjeras laikā spēlējis ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā, Anglijā, Krievijā un Azerbaidžānā, kur 2012. gadā arī noslēdza profesionāla futbolista karjeru. Jaunības gados Rubins izbaudīja arī cietuma atmosfēru, jo bija sapinies ar nepareiziem cilvēkiem. Spēja izlauzties dzīvē, bet pēc karjeras beigām arī viegli negāja. Gan atkarības, gan nopietnas veselības problēmas ar kājām, kuras tika atrisinātas ar līdzcilvēku palīdzību.
Šogad Andrejs atkal nokļuva sabiedrības uzmanībā, jo par viņa dzīves gājumu tika izdota Askolda Uldriķa sarakstītā grāmata “Es sēdēju tikai vienreiz”. Pēc ļoti tumša perioda Andrejs šķita izlauzies, strādāja par treneri pat divos darbos, viens no tiem Latvijas futbola virslīgas klubā Jūrmalas “Spartaks”, kur viņš bija galvenā trenera asistents. “Dzīve Andrejam pēdējā laikā šķietami bija sakārtojusies.
Viņš daudz strādāja, labi strādāja. Pirms tam dzīvē bija grūtāki posmi, jā, bija viņš nolaidies, bet spēja pacelties,” “Latvijas Avīzei” teic Askolds Uldriķis. Arī viņam nebija informācijas, kas tieši noticis ar Rubinu, bet to noskaidros policija un tiesu medicīnas eksperti.
