Pirms 280 gadiem dzimis angļu vēsturnieks Edvards Gibons, kura svarīgākais darbs ir “Romas impērijas rašanās un bojāejas vēsture” sešos sējumos. Tie iznāca laikā no 1776. līdz 1788. gadam un tiek uzskatīti par pirmo nozīmīgāko pētījumu senās Romas vēsturē, ja par vēstures pētniecību runā mūsdienu izpratnē. Pastāv tēze, ka šis darbs palīdzējis arī pašiem britiem izprast savas impērijas rašanos un iziršanu. Atsevišķi Gibona Romas vēstures traktējumi vēlāk tikuši apšaubīti, taču daudzi spriedumi, kurus viņš formulēja pirmais, palikuši nemainīgi, vispārpieņemti un veido mūsu priekšstatus par Romas impēriju, nemaz nerunājot par to, ka “Romas impērijas rašanās un bojāejas vēsture” ietekmējusi citus vēsturniekus vairāku gadsimtu ritumā. Gibons centās maksimāli izmantot pirmavotus, kas 18. gadsimtā nemaz nebija pašsaprotami, un ievērot spriedumos objektivitāti. Viņa ieskatā, Romas pilsoņi impērijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos bija zaudējuši agrāko pilsonisko drosmi, bet pats būtiskākais – vairs nebija gatavi aizstāvēt pašu valsti, gaidot, ka viņu vietā to darīs algots barbaru karaspēks. Sabiedrība vairs nebija gatava upurēties plašāka, cēlāka mērķa vārdā. Arī kristietības izplatīšanās šķēla romiešus un vairoja pacifistisku noskaņojumu, bet vienlaikus pastiprinājās ķildas varas augšslāņos. Kad sākās barbaru iebrukumi, Roma izrādījās nespējīga tos atvairīt un sabruka.