Latviešu mūzikas pamatlicējs Andreja Jurjāna dzīve trūkumā. 1920. gada 29. septembrī 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja: “Kāds nupat no Harkovas atbraucis tautietis pastāstīja, ka mūsu mūzikas restors (atjaunotājs – aut.) Andrejs Jurjāns atrodas pilnīgā trūkumā un ciešot vārda tiešā nozīmē badu.
Viņam gan sarīkots koncerts, bet tas devis tikai ap 20 000 rubļu padomju naudā. Latvijas valdībai vajadzēja gādāt, lai nopelniem bagātais mākslinieks varētu pārbraukt dzimtenē. Tā vien liekas, ka vecais darbinieks ir aizmirsts.”
Komponists, mūzikas pedagogs, mežradznieks, latviešu nacionālās mūzikas viens no pamatlicējiem, latviešu tautas melodiju vācējs un sistematizētājs, kurš mūža laikā ekspedīcijās pierakstījis, klasificējis un komentējis ap 2700 tautas melodiju, kopš 1882. gada pastāvīgi dzīvoja un strādāja Harkovā.
Līdz Pirmajam pasaules karam Jurjānu Andrejs regulāri vasarās apmeklēja dzimteni. Veselības stāvokļa dēļ pēdējos mūža gadus latviešu mūzikas klasiķis vairs nespēja strādāt algotu darbu.
Harkovā viņam nācās iztikt no niecīgas pensijas un palīdzības, ko ziedojumu veidā vāca Harkovas Latviešu biedrība.
Prese un inteliģences aprindas 1920. gada pavasarī sāka apelēt pie Latvijas valdības, lai tā gādātu par pārbraukšanu mājās un, ņemot vērā nopelnus mūzikā, “nodrošinātu viņam bezrūpīgu mūža vakaru”.
Šajā laikā Jurjāns jau bija nopietni slims un gandrīz pilnībā zaudējis dzirdi, tomēr ar kāda radinieka palīdzību turpināja darbu pie latviešu tautas mūzikas pierakstu kārtošanas.
Lielinieku varasiestādes sākotnēji kavēja viņa aizbraukšanu. Decembrī ar Latvijas sūtniecības Padomju Krievijā palīdzību Jurjānu Andrejs kopā ar dzīvesbiedri nonāca Maskavā, no kurienes īsi pirms Ziemassvētkiem iebrauca Rīgā. “Sirmais skaņu meistars visai savārdzis, bet cerēsim, ka dzimtenes gaiss darīs labu iespaidu uz cienījamo sirmgalvi,” atzīmēja prese.
