1932. gada 31. augustā. Triumfālā sportistu atgriešanās no Olimpiskajām spēlēm 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem pēcpusdienā milzīgs sajūsminātu ļaužu pūlis pie Rīgas stacijas sagaidīja pārrodamies ar Berlīnes vilcienu trīs vīru lielo Losandželosas Olimpisko spēļu Latvijas delegāciju, bet visvairāk jau tomēr Latvijas pirmo olimpisko medaļnieku Jāni Daliņu, kurš mājup pārveda sudrabu. Sportisti bijuši prom teju divus mēnešus. 20 tūkstošu kilometru turp un atpakaļ ceļš, izmantojot kuģi un vilcienus, tiem laikiem jau pats par sevi bija ārkārtīgi laikietilpīgs un nogurdinošs.
Varoņu sveikšana bija sākusies jau Latvijas sūtniecībā Berlīnē, turpinājusies Meitenes robežstacijā un Jelgavā, bet kulmināciju sasniedza Rīgā, kur uz perona policijas orķestris spēlēja “Kā Daugava vaida un bangas kā krāc…” un skanēja “apsveikuma kliedzienu vētra”.
“Atbraucēji apmulst un kavējas izkāpt, bet pa vaļējo logu krīt iekšā ziedi un stiepjas rokas, kas gatavas izraut savus elkus aiz matiem ārā,” reportēja “Jaunākās Ziņas”. Izkāpušos soļotāju Daliņu, desmitcīņnieku Jāni Dimzu un delegācijas vadītāju, vieglatlētikas tiesnesi Jāni Dikmani valdības vārdā sveica ārlietu ministrs Kārlis Zariņš: “Apsveicu jūsu atgriešanos dzimtenē pēc lielajiem panākumiem.
Nezinu, cik jūs paši esat apmierināti, bet liela griba ir parādīta, un, cik liela mūsu griba, tik stipri būsim mēs paši. Ja arī šoreiz tā nenoveda līdz galīgai uzvarai, tad lai tas notiek nākošā reizē!” Pēc tam ar ziediem un runām nāca sporta amatpersonas. Tikmēr visa stacijas apkaime bijusi kā ļaužu jūra – jauni, veci, vecāki ar maziem bērniem. Kārtību ar grūtībām nodrošināja 60 policistu.
Orķestrim laužot ceļu pūlī, sportisti un viņu tuvākie sagaidītāji izgāja pa Raiņa bulvāri līdz Valdemāra ielai, kurā atradās Latvijas Sporta biedrība. Tur sumināšana turpinājās šaurākā lokā.
