1783. gada 23. janvārī. “Sarkanā un melnā” klasiķis 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 240 gadiem pilsoniska vidusslāņa ģimenē Grenoblē piedzima Marī Anrī Beils – pasaules literatūras klasiķis, plašāk pazīstams ar literāro pseidonīmu Stendāls.
Pateicoties viņa slavenākajiem romāniem “Sarkanais un melnais” (1830) un “Parmas klosteris” (1839), Stendālu uzskata par vienu no reālisma novirziena literatūrā aizsācējiem, kurš īpašu uzmanību pievērsis savu varoņu psiholoģiskajiem portretiem un analīzēm. Jāatzīmē, ka dzīves laikā viņu vairāk pazina ne kā romānu autoru, bet gan žurnālistu, esejistu, mākslas un mūzikas kritiķi.
Jaunībā Stendāls, tobrīd vēl Beils, bija liels imperatora Napoleona Bonaparta piekritējs un 1812. gadā piedalījās Napoleona “Grande Armée” jeb “Lielās armijas” karagājienā uz Maskavu. Viņš bija Krievijas galvaspilsētas degšanas liecinieks un vēlāk intendantūras dienestā nodarbojās ar pārtikas sagādi Napoleona karavīru atkāpšanās ceļā. Stendālam bija lielas iespējas iet bojā, kad Napoleona armijas paliekas atkāpās pār diviem sapieru celtajiem pontonu tiltiem pār Berezinas upi.
Uz tiltiem valdīja aculiecinieku kā šausminoša aprakstīta drūzma. Daudzi iekrita ledus aukstajā upē. Pārslogotie tilti vairākkārt izjuka. Nākamais rakstnieks un vairāki viņa biedri, redzot šo ainu, labāk izvēlējās atrast upē braslu un tā izglābās no bojāejas vai krievu gūsta.
Stendāls vairs nespēja īsti iedzīvoties pēcnapoleona ēras Francijā un lielāko mūža daļu pēc tam pavadīja Itālijā, kur arī tapa viņa pazīstamākie darbi. Savus sākotnējos apcerējumus un korespondences presei viņš parakstīja ar dažādiem pseidonīmiem, tos nepārtraukti mainot un nespējot izvēlēties īsto. Literatūrzinātnieki noskaidrojuši, ka viņam bijis vairāk nekā simts literāro pavārdu.
“Stendālu” rakstnieks izvēlējās 1817. gada rudenī, izmantojot Vācijas austrumu pilsētiņas Štendalas nosaukumu. Pilsētiņā reiz bija dzīvojusi meitene, kurā viņš bija iemīlējies.
