1959. gada 25. februārī. Latvieši, stājieties kompartijā! 1
Pirms 60 gadiem Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs laikrakstā “Rīgas Balss” publicēja vēlāk leģendām apvīto rakstu “Saruna no sirds”, mudinot latviešus stāties kompartijā un komjaunatnē. 27. februārī šo pašu aicinājumu ievietoja arī “Padomju Jaunatne”.
“Man pēdējā laikā bijusi iespēja personīgās pārrunās pilnīgi atklāti dalīties domās ar diezgan paprāvu skaitu mūsu labāko ļaužu. (..) Man likās dīvaini, kāpēc visādā ziņā jauku un vērtīgu cilvēku, it īpaši latviešu vidū, ir vēl daudzi, kas nav ne komjaunatnes, ne partijas biedri. Es jautāju sarunās un jautāju arī tagad šiem ļaudīm: vai jūs ticat marksisma-ļeņinisma ideoloģijai? Vai jūs ticat padomju varas taisnīgumam un priekšrocībām? Lielākā daļa bez kavēšanās, bet daži pēc neilgām pārdomām man atbildēja: jā,” raksta tā saukto nacionālkomunistu līderis, atklājot, ka vairums sarunu biedru savu atturību skaidrojot ar to, ka “neatbilst Ļeņina tipa vadītājiem”.
Šajā publikācijā slēpās vairāki zemteksti, kurus tā laika sabiedrība, trenēta lasīt starp rindām, labi uztvēra.
Ne velti Berklava rakstu Maskava aši novērtēja kā “politiski kļūdainu un kaitīgu”. Pirmkārt, Berklavs, varbūt pat nevilšus, publiski atklāja, ka “labākie republikas cilvēki” netiecas būt komunisti. Otrkārt, Latvijā tajā laikā kompartijas rindās bija tikai 32% latviešu, pie latviešu īpatsvara republikā 62%.
Berklava vēstījums faktiski skanēja: latviešiem jāstājas padomju struktūrās, lai neļaut vaļu tajās promaskaviskajiem ieceļotājiem. Tajā pašā laikā Berklavā, tāpat kā citos nacionālkomunistos, vēl mājoja ilūzijas un naiva ticība sociālismam “ar cilvēcisku seju”.
