1919. gada 20. martā. Aizsargu nodaļu organizēšana 2
Pirms 100 gadiem līdz ar Pagaidu valdības Liepājā izdotajiem “Noteikumiem par aizsargu nodaļām pagastos” dibināja militārpolitisko Aizsargu organizāciju, kuras uzdevums bija palīdzēt policijai un armijai uzturēt kārtību frontes aizmugurē.
Vispirms tas zīmējās uz laukos savairojušos laupītāju un laupītāju bandu apkarošanu – uzdevums, ar kuru aizsargi un policija tika galā vien 20. gadu vidū. Aktuāli tāpat bija sarkanie diversanti. Pirmie noteikumi paredzēja, ka katrā pagastā organizējamajās nodaļās jāstājas visiem zemes īpašniekiem, māju un muižu nomniekiem, tāpat rūpniekiem un tirgotājiem – visiem, kam bija vērtīgs īpašums, ko sargāt.
Aizsargiem bija policistu pilnvaras, tiesības lietot ieroci, un tie varēja uz vairākām dienām apcietināt “šaubīgos un aizdomīgos”, par to ziņojot vietējās policijas vadībai. Nekādu atlīdzību par dienestu aizsargos iesauktie nesaņēma. Tikmēr par izvairīšanos no aizsargu “klaušām” draudēja līdz pusgadam cietumā vai krietns naudassods. 1920. gadā aizsargu rindas paplašināja, nosakot, ka tajās jāstājas visiem pagasta vīriešiem vecumā no 18 līdz 60 gadiem.
Tas neuzlaboja vienību kvalitāti. Pirmās aizsargu vienības Aizputes, Grobiņas un Kuldīgas apriņķos noorganizēja jau desmit dienas pēc noteikumu izsludināšanas. Lielākā problēma bija ieroči. To 1919. gadā trūka pat armijai, tādēļ dažkārt uz vairākiem aizsargiem bija viens šaujamais, bet pārējie iztika ar to, kas pie rokas.
Par brīvprātīgu paramilitāru organizāciju aizsargi kļuva tikai pēc kara beigām 1921. gada jūlijā, bet lielāko ietekmi valsts politiskajā un sociālajā dzīvē sasniedza 30. gadu otrajā pusē. 1940. gadā organizācijas rindās atradās ap 68 tūkstoši aizsargu un aizsardžu.
