1939. gada 29. jūlijā. Šoferu “vājā griba” 0
Pirms 80 gadiem Kārtības policijas departamenta direktors A. Ausmanis laikrakstā “Rīts” norādīja uz pasažieru līdzatbildību nelaimes gadījumos, kad autovadītājs lietojis alkoholu:
“Policijai sekojot satiksmes noteikumu pildīšanā, diemžēl jāsaduras ne vien ar paviršībām un vieglprātībām no satiksmes līdzekļu vadītāju puses (..), bet jāpieredz arī tādas lietas, kas nerunā par labu tiem, kuru labā domāta droša un ērta satiksme un kuriem kalpo satiksmes darbinieki un valsts ar saviem likumiem un noteikumiem.
Bieži vien ekskursijās dodoties, nobraucot gala punktā vai apmetoties kādā skaistā vietā, ietur azaidu, pie kam gandrīz bez izņēmuma lieto alkoholiskus dzērienus. Bieži, pat uzbāzīgā kārtā šos dzērienus piedāvā arī šoferim. Piedāvājumu veids tik uzbāzīgs, ka šoferim grūti atteikties.
Tāpat neatļauto ātrumu sevišķi veicina sievietes, izsakot vēlēšanos katrā ziņā braukt ātrāk. Arī šīs vēlēšanās var būt tādas, ka šoferim grūti tās neizpildīt. Tāpat stiprā mērā vainojami mašīnu īpašnieki un to noīrētāji, kas pierunā šoferi pārslogot mašīnu vai arī piedāvā ietaisīt “ceļa kāju” tādā brīdī, kad šoferis nekādā gadījumā to nedrīkstētu darīt.
Ja pēdējais ir apzinīgs cilvēks un atsaka, tad vienkārši viņu nosauc par mazdūšīgu, “švaku šoferi” vai tādu, kas nekā nevar panest. Šādi cilvēka patmīlību aizskaroši izteicieni bieži salauž šofera labo gribu.”
