1919. gada 19. novembrī. Bermonta noriets 0
Pirms 100 gadiem Latvijā kļuva zināms, ka Pāvels Bermonts Jelgavā atteicies no Rietumu brīvprātīgo armijas komandiera posteņa par labu Vācijas 6. rezerves korpusa komandierim, ģenerālim Magnusam fon Eberhardam.
Līdz ar to jūkošo bermontiešu karapulku savā aizsardzībā ņēma Vācijas valsts un vācu karavīri, vēl vasaras beigās brīnumainā kārtā pārvērtušies par “krieviem”, tagad atkal kļuva vācieši. Eberharda uzdevums bija evakuēt 6. korpusa daļas, kas bija iekļāvušās Bermonta karaspēkā, no Latvijas un Lietuvas atpakaļ uz Vāciju.
Bermonts savos fantāziju un īpatnu traktējumu pilnajos memuāros gan atzinis, ka novembra vidū viņa karavīri “pārstāja ticēt pozitīvam iznākumam”, taču atmiņās nepiemin atkāpšanos no amata.
Tas bija noticis vēl 16. novembrī, vēlu naktī, viņa armijas augstāko virsnieku apspriedē, atzīstot, ka armija atrodas grūtā stāvoklī, no kura tas neredz izeju. Ģenerālis Eberhards Jelgavā ieradās 17. novembrī un lūdza Latvijas valdību naktī no 19. uz 20. novembri pārtraukt uguni un sākt pamiera sarunas. Latvijas vadība nereaģēja.
Citējot britu flotes vēsturnieku Džefriju Benetu: “[Pulkvedis Jānis] Balodis jau bija piedzīvojis pārāk daudz problēmu ar vāciešiem, lai tam piekristu un 21. novembrī viņš ieņēma Jelgavu.”
Tajā pašā 21. novembrī neilgi pirms tam Bermonts un viņa štābs vilcienā devās uz Šauļiem, tad Mežeiķiem, kur šis vīrs ar paša pavēli pats sev piešķīra ģenerālmajora pakāpi un tad devās tālāk uz Vāciju.
Bermonts apgalvoja, ka “mēs bez grūtībām tiktu galā ar latviešiem un lietuviešiem”, ja vien netraucētu munīcijas trūkums, kas bija radies, sabiedrotajiem slēdzot Vācijas robežu.
