Monika Zīle: Kamēr Viņķele spēlē” čurikus”, atklājas biedējošas lietas. Nekāda plāna laikam nemaz nav 119
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Melīgi solījumi sarūgtina daudz sāpīgāk nekā skarbi noraidījumi.” Pjērs Buasts
Jau pagājušajā pavasarī, saasinoties Covid-19 uzbrukumam, visu rangu mediķi sāka mudināt sabiedrību būt atbildīgākai par savu veselību. Vasaras nogalē to papildināja piekodinājums obligāti potēties pret gripu, lai rudenī izvairītos no vēl smagākām pandēmijas sekām.
Šķita, arī valdība par to sirsnīgi norūpējusies: 30. septembrī ģimenes ārstus beidzot sasniedza kuluāros jau pasen daudzinātais Ministru kabineta lēmums par vakcīnas plašāku pieejamību – tā šogad pilnā apmērā kompensējama senioriem virs 65 gadiem un personām ar hroniskām slimībām, dažām ārstniecības personu un sociālās aprūpes centru darbinieku grupām, kā arī bērniem no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem.
Šo rīkojumu saņemt derēja vismaz mēnesi agrāk, kad cilvēki jau sāka interesēties par vakcīnu pieejamību, baidīdamies saskarties ar divām infekcijām.
Bet lai nu būtu, kā ir. Nākamās dienas liecināja, ka aicinājumu pret veselības apdraudējumiem izturēties atbildīgi sabiedrība uztvērusi nopietni – potēšanas kabinetos sen nebija piedzīvota tik liela interese par vakcinēšanos un aptiekas steidza atprečot vakcīnu receptes.
Diemžēl ne visiem ar to laimējās – jau oktobra otrajā nedēļā pretgripas vakcīna medikamentu tirgotavās nebija pieejama. Šobrīd tās vairs nav nekur, Latvijas Infektoloģijas centru (LIC) ieskaitot. Kurš nepaspēja, pats vainīgs.
Ir jau dzirdēti paskaidrojumi, ka šādas vakcīnas nav lēta prece un neizmantotās būtu skurstenī ierakstīta nauda, tāpēc… Jā, pasūtītas pērnajā apjomā. Kaut arī savas nervu sistēmas saudzēšanas vārdā nevajadzētu apvainoties uz valdību, šajā gadījumā citādi nevar.
Nupat izskatās, ka visas daudzās reizes, aicinādams mūs izturēties atbildīgi pret savu un līdzpilsoņu veselību, premjers Krišjānis Kariņš kopā ar nozares ministri Ilzi Viņķeli spēlējuši viņas iecienītos “čurikus”.
Daudzi taču vēl atceras Viņķeles kundzes 2013. gada rudenī – toreiz viņa bija labklājības ministre – pausto drastisko attieksmi pret solījumiem: “Jūs kabatā turat sakrustotus pirkstus (..) Jūs tā kā parakstāties, bet īstenībā domājat, ka varēs šo norunu kaut kādā veidā mainīt.” Toreiz runa bija par solījumu nepildīšanu demogrāfijas jomā.
Šoruden spēlīte izpaužas rīkojumā par bez maksas vakcinējamo loka paplašināšanu, bet pote – ha-ha!… – nav pieejama.
Saprotamākā tulkojumā tas, manuprāt, skan šādi: Veselības ministrija bija pārliecināta – sabiedrība būs tikpat bezatbildīga kā pretgripas vakcīnu pasūtītāji, tāpēc nesaspringa, lai kaut aptuveni izrēķināt nepieciešamo ampulu skaitu apstākļos, kad cilvēki sāk apzināties riskus un vēlas tos samazināt.
Lai vakcīnas iegādāt nepaguvušajiem diabētiķiem, vecūkšņiem un nopietnu kaišu skartajiem prieks no veselības ministres kārtējiem “čurikiem” lielāks, televīzijā turpinās reklāmiskie aicinājumi doties uz tuvāko potēšanās kabinetu un saņemt aizsardzību pret gripas vīrusu.
Tikmēr ģimenes ārsti un farmaceiti trenējas pēc iespējas rāmākā balsī atbildēt vakcīnu kārojošajiem: nezinām, vai vēl būs un kad.
Aizkulisēs dzirdēts, ka decembrī. Premjers turpina aicināt “mums visiem kopā” būt atbildīgākiem, bet veselības ministre jautri zirgojas valdības sēdē – kā nesen redzējām tiešraidē no valdības nama.
Covid-19 inficēto cipars biedējoši aug, reizē vairojot tos, kuri jau sapratuši: nekāda A, B vai C plāna sabiedrības dzīves regulēšanai pandēmijas apstākļos valdībai laikam nemaz nav.
Ir sarakstīti papīri un apgūta prasme tēlot mērķtiecīgu darbošanos. Bet, sperot vienu reālu soli, piemēram, pasūtot pretgripas vakcīnas, atklājas biedējošas lietas. Tie būtībā ir iespaidīgi ķieģeļi, kurus valdība ar kvēlu veselības ministres palīdzību šobrīd naski piegādā jaunu politisko spēku būvniekiem.
