Slēptos aiz sieviešu mugurām 0
Par un pret 23. februāra atzīmēšanu.
Lolita Magone Alūksnē: “Mani dziļi un personīgi aizskar tie, kas 23. februāri lamā par okupantu, mankurtu, bandītu un izvarotāju svētkiem. Tā izsakās, piemēram, Arilds Bethers jūsu laikraksta 27. februāra numurā rakstā “Kas tā par vīrišķību?!”. Uzskatu, ka ar šādiem izteicieniem tiek aizskarts mans tēvs, brālis un daudzi citi latviešu vīrieši, kas arī bija spiesti dienēt padomju armijā. Šodien mēs svinam to, ka viņi izdzīvoja tajos apstākļos, kas bija daudz smagāki nekā mūsdienās dienošajiem puišiem. Tas prasīja vīrišķību! Šodien viņi būtu gatavi aizstāvēt Latviju. Pieļauju, ka tie apsaukātāji kā Bethers un citi dienestam ne tuvumā nav bijuši. Nebrīnītos, ja viņi militāra konflikta gadījumā slēptos aiz sieviešu mugurām, bēgtu uz rietumiem.”
Gunārs Ziemelis: “Uzskatīt 23. februāri par vīriešu dienu, manuprāt, nav nekāda pamata – par īstiem vīriem ne visai glaimojošajiem notikumiem šajā datumā pie Narvas un Pleskavas savu viedokli skaidri ir pauduši daudzi pēcpadomju perioda vēsturnieki. Domāju, ka par patiesi pamatotu vīriešu dienu varētu uzskatīt dienu, kad Dievs izdzina Ādamu un Ievu no paradīzes – tas nozīmē, ka šajā brīdī Ādamam nācās pirmo reizi apzināties sevi kā vīrieti, kuram bezrūpīgā zvilnēšana siltajā Ēdenes dārzā jānomaina pret rūpēm un pienākumiem.”
