Apsīkst kvalitatīva izklaide? 3
– Vai tas, ka nominētas veselas sešas lielās formas izrādes, liecina, ka dziļais un saturiskais teātris no mazajām skatuvēm atkal atgriezies arī lielajās zālēs, kur vienu laiku dominēja vien izklaide un mūzikli?
M. Uzula-Petrovska: – Pēc vienas sezonas secinājumus izdarīt pāragri, taču jācer, ka šī tendence turpināsies.
M. Gulbe: – Jā, teātris ir kļuvis nopietnāks.
A. Rozentāls: – Tomēr nevajadzētu nievājoši izturēties pret kvalitatīvu izklaidi. Šī niša sāk bīstami apsīkt. Nacionālais teātris to kompensē ar “Žurku” un Raimonda Paula koncertiem šajā sezonā. Pēc “Svina garšas” dzirdēju skatītāju sarunu – izrāde esot laba, tomēr pie sirds vairāk “Latgola.lv”. Jārēķinās arī ar šo skatītāju. Svarīgi, lai līdzsvaram iekļautās izklaides izrādes nebūtu pa roku galam veidotas.
– Ņemot vērā biļešu cenas, kvalitātei vajadzētu būt pašsaprotamai. Bet vai jūs “Žurku” pieskaitāt izklaidei? Teātris, vismaz ar uzveduma pirmo daļu, pretendē uz politisku kabarē, farsu vai pamfletu.
– Sākotnējā iecere varbūt tomēr bija izklaides nišā. Arī cilvēki uz žurku lielākoties iet priecāties, paklausīties labas parodiju dziesmas. Bet togad, kad žurka visvairāk pietuvojās politiskajam kabarē – toreiz vienīgo gadu to veidoja Valters Sīlis –, skatītāji bija vismazāk apmierināti… Nākamajā sezonā Dailē iestudēs “Astoņas mīlošas sievietes”, kas noteikti piederēs izklaides žanram, un es te nesaskatu neko sliktu. Muļķīgs ir štamps, apgalvojot, ka kritikai nepatīk pilnīgi neviena komēdija. Mēs arī gribam izsmieties, bet dodiet ko tādu, lai nav kaunā jāpalien zem krēsla. Labāk skatos kvalitatīvu komēdiju, nekā mokos Džilindžera nekvalitatīvi iestudētā izrādē “Amerika jeb Bez vēsts pazudušais”, kur aktieri nesaprot, ko dara.
– Daži skatītāji kā rupju vērtē “Laulības dzīves ainas” Dailē, jo tur, lūk, pliks Jura Žagara dupsis, kaut, manuprāt, Ilze Ķuzule-Skrastiņa mazās biksītes novelk ļoti eleganti.
– Man ir aizdomas, ka sašutuši ir tie paši skatītāji, kuri aizgūtnēm gandarīti smejas Dailes teātra izrādē “Ērtas dzīvošanas mirklīši”, kur Pētera Liepiņa varonis stāsta, kā māsiņa apglāsta, atvainojiet, viņa gailīti. Kad cilvēkiem ar vārdu kairina iztēli, viņi ir sajūsmā, bet, ja mazliet kaut kas no tā tiek arī demonstrēts, ja ierauga pliku Jura Žagara pēcpusi, izplūst sašutumā. Nu, sakiet, kas tas ir? Kāpēc cilvēks tik aizrautīgi smejas par katru izrādē izdzirdētu rupju vārdu, bet kļūst sašutis, līdzko kaut kas tiek arī atklāts?
M. Gulbe: – Arī izrādē “Latgola. lv” ir sulīgi, zemnieciski lauku joki, un publika tos pieņem.
S. Radzobe: – Un, kad divi veči pensionāri skatās piedauzīgas pornofilmas televīzijā, zāle ir viennozīmīgā sajūsmā. Bet, runājot par “Laulības dzīves ainām”, šī izrāde, no vienas puses, protams, risina sāpīgas laulības dzīves problēmas, bet, no otras puses, tā ir iestudēta fantastiski viegli, tik mākslinieciski izsvērti, ka, manuprāt, labā nozīmē ir izklaides izrāde, jo vissarežģītākās problēmas laulāto starpā netiek atklātas traģiskā intonācijā, raudinot publiku, bet ar fantastiski interesantiem spēles teātra paņēmieniem. Manuprāt, šajā izrādē sasniegts ideāls līdzsvars starp nopietnību un zināmu izklaidi.
A. Rozentāls: – Bet varbūt zināma skatītāju daļa tieši to nepiedod? Varbūt uzvedums neattaisno to gaidas, kuri redzējuši filmu vai Nacionālā teātra izrādi deviņdesmitajos gados pilnīgi citā intonācijā. Ja skatītājs jau iepriekš iet ar pilnīgi citām gaidām un viņam piedāvā šo spēles estētiku, tad vienai daļai rodas atgrūšanās.
