Jaunais ārsts 2
Topošo izcilo rakstnieku Mihailā pamazām veidoja jau tieši izvēle kļūt par ārstu, jo sevišķi tāpēc, ka tā bija saistīta ar nemitīgu morālo spēku spriedzi, kas pilnībā salauza dzīves rutinēto plūdumu. Mihailam bija dabiska tieksme uz labo, pozitīvo, nopietnām dabas zinātnieka ateistiskajām pārdomām par pasaules iekārtojumu, gan vienlaikus arī kaut kāda augstāka spēka neredzamo esamību visa pirmsākumā. Turklāt šeit svarīgi arī tas, ka ārsta prakse neatstāja vietas dekonstruktīviem prāta noskaņojumiem. Iespējams, tieši tāpēc Bulgakovu pilnībā neskāra gadsimta sākumā trakojošās modernistiskās vēsmas, un savā daiļradē viņš allaž palika uzticīgs 19. gadsimta labāko krievu rakstnieku izkoptajām tradīcijām.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Mihailam nācās pārtraukt studijas, un viņš vairākus mēnešus strādāja par ārstu piefrontes zonā. Par kristībām ārsta darbā kļuva kaujas laukā ievainotie, sakropļotie un mokās mirstošie kareivji. Tad viņš saņēma rīkojumu darbam Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā, bet drīz pārcēlās strādāt par ārstu Vjazmā.
Ikdienas ķirurģiskā prakse vēl nesenajam studentam, kurš strādāja kara lauka hospitāļos, tad sekojošā nenovērtējamā lauku ārsta pieredze, kad piespiedu kārtā nācās vienam pašam tikt galā ar daudzām un pilnībā negaidītām slimībām, tādējādi glābjot daudzu cilvēku dzīvību, nepieciešamība pilnīgi patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus un par tiem arī atbildēt – patiesību sakot, ne gluži katram topošajam ārstam tas dots. Turklāt ātri vien atklājās arī Mihaila dabas dotais diagnostiķa talants – vispirms medicīnā, bet drīz jau arī sociālajā lauciņā, pierādot sevi kā rakstnieku.
Bulgakovs smagi saslima un cieta nepanesamas sāpes, kuras remdēt spēja tikai morfija injekcijas. Pēc neilga laika sāpes pārgāja un Mihails pilnībā izārstējās, taču vēl nesteidza atteikties no “brīnumainajām zālēm”, proti, morfija. Viņš tās turpināja regulāri lietot divreiz dienā. Pēc dažiem mēnešiem viņš spēja saņemties darbam tikai tad, ja bija uzņēmis kārtējo devu. Un jau tad viņš bieži sēdās pie galda un centās izlikt uz papīra visu, kas tādā stāvoklī atklājās viņa domu apvārsnim. Par laimi, Mihaila pirmā sieva ātri pamanīja viņa strauji augošo atkarību no morfija un palīdzēja viņam no tā atradināties. Tiesa, daudzi biogrāfi gan uzskata, ka patiesībā viņš to nekad nav pārtraucis lietot, tikai, iespējams, darījis retāk un saprātīgākās devās.
