Egils Līcītis: Stāsts par sarkanbaltsarkano izlūku 0
Visu cieņu tēvijai uzticīgi kalpojošiem deputātiem Elksniņam un Zariņam, kuri kā aizšifrēti aģenti ieperinājušies 5. kolonnā un čakli sniedz drošības dienestiem vērtīgas ziņas par pretvalstisku elementu plāniem, taču šobrīd špionēt, klausoties saskaņiešu vecās gvardes stīvo kaulu čīkstēšanā, ir tikpat bīstams sektors kā lenkt un izsekot kādu dāmu komiteju.
Mums jāstrādā ārējā frontē, pretizlūkošanā! Tāpēc šis stāsts par drosmīgo sarkanbaltsarkano izlūku, savervēto bijušo “SC” deputātu Ļošu Holostovu, kurš kā slepenais aģents ar segvārdu “Glorija” godam vazājis krievu federālo drošības dienestu aiz deguna.
Kāda bija bezbailīgā Ļošas bondiāna? Viņa dūmu aizsegs bija latviešu mecenāts, kam jāmeklē muzejiem Faberžē olas un tāpēc jāuztur sakari ar Maskavu. Īstenībā Glorija brauca uz Krieviju un rāpās balkonos, lai slepu uzzinātu krievu aizsardzības vājās vietas, vāktu materiālus kā pankūkas un pienestu mūsu “struktūrām” veselu informācijas biezputru par maskaviešu noskaņojumu.
Tikšanās vietu Holostovs mainīt nedrīkstēja. Katrreiz viņš apmetās kopmītnēs pie studenta Ivanopulo. Lai neradītu aizdomas, pie sienas piekāra Tautu draudzības ordeņa kavaliera Urbanoviča ģīmetni un kioskā nopirka melnsimtnieku impērisko avīzi “Zavtra”. Cik veikli Glorija prata maskēties un nojaukt pēdas FDD glūņām, cik barankas nedabūja federāļi, pūloties noķert nenotveramo aģentu! Holostovs bija trenēts pēc CIP programmām, operācijām smalki sagatavots, sākot ar izlūka disciplīnu un beidzot ar prasmēm apieties ar nazi. Kulaku kaujas mākslā nepārspējams, šāva kā snaiperis, stopu brandvīna turēja taisns kā miets. Holostovs bez šaubām nepiederēja prastiem sazvērniekiem, bet bija liela mēroga špions, Riharda Zorges cienīgs pēctecis, kādudien uzkalpotos pat par rezidentu. Ja Centrs pavēlētu, viņš aizdedzinātu Kremli. Ja izdotos, sagūstītu un čemodānā pāri robežai atvestu Putina preses sekretāru Peškovu, Furcevu vai pašu taigas valdnieku Medvedevu kā mēli. Taču Holostovs bija pārāk vērtīgs kadrs, lai nodarbotos ar niekiem. Viņš pildīja pienākumu lielās kopīgās idejas vārdā un piegādāja no “krievu pasaules” kilometriem garus ziņojumus, izmantojot savus plašos sakarus, nevis frizētavās spicējot ausis.
Nav brīnums, ka FDD nepietika viltības izskaitļot tehniski izveicīgo vīru, kurš Maskavas viesizrādēs te parādījās kā Savinkovs vai Volands, te pačibēja. Ļoša varēja būt meklējams tiklab “Kružkā”, tiklab “Glavpivtorgā”. Traktieros viņš dzēra “Vodka Martini”, muzicēja ar čigāniem – ”ai, dziedi ģitāra!”, bija garkātainu skaistuļu Natašu un Matrjonu ielenkts, sekoja brauciens trijjūgā pa piesnigušo Maskavu – aidā, skrieniet kamanas!
Glorijas bēgšanai viss tika sagatavots, taču rūdītais un pēc CIP metodēm apmācītais aģents iekrita nodevības dēļ – “Rižskij dvorik” pērkot “Laimas” bonbongas. Paši pieredzējušākie FDD palkavnieki runāja – tik izturīgs kukainis tīklā! Padevās vien tad, kad sakūrām krietnu pirti un piesolījām Ļošu, gabalos sadalītu, nosūtīt uz māju pusi! Gloriju nofilmēja, uzlika jāteniski uz lielgabala lodes un aizšāva līdz Rīgai.
Satiksiet aģentu – varoni, uzsitiet pa muguru un piedāvājiet izmaksāt pusdienas. Ļoša daudz zinās stāstīt, atcerēties.
