Strādāju no 15 gadiem 0
Paldies raksta ”Cilvēkiem aizvien sāp” (28.03.2013.) autoram Viesturam Sprūdem par latviešu 16. pulka karavīra Graša vēstules īsu aprakstu.
Tas ir mans tētis, ko es neesmu redzējis, tikai fotokartītē, kur viņi abi ar mammu jaunībā, savā kāzu dienā. Mēs ar savu vecāko brāli jau neesam vienīgie, kas ir izauguši bez tēva. Mēs viņu ļoti gaidījām mājās, bet… Nebija lemts man dzīvē būt laimīgam un būt kopā ar tēti. Agri bija jāsāk strādāt, no 15 gadu vecuma. Strādāju galdniecībā par mācekli, sešas stundas dienā, jo nebiju pilngadīgs.
Saņēmu 400 rubļu mēnesī (1957. gadā), mātei tas bija liels atbalsts. Brālis mācījās Cēsu arodskolā par atslēdznieku virpotāju. Visa darba dzīve ir aizgājusi vienā steigā, un visu laiku ir kaut kā pietrūcis. Bija jātiek galā ar visādām problēmām, jo nebija, kam paprasīt. Visu savu darba mūžu esmu ziedojis Latvijai un godīgi esmu atdevis 42 gadus darbam. Esmu vectētiņš – ir divas mietas un trīs mazdēli, par to prieks. Vislielākā sāpe, ka, smagi strādājot, neesmu nopelnījis pensijā pat iztikas minimumu.
