Sveštautiešu domas par latviešu valodu 1
Par latviešu valodas daiļskanību un tās senvēsturisko izveidošanos runā arvien biežāk. Arī pirms 100 gadiem latviešu valodas īpatnības bija saklausījuši daudzi svešzemju valodu pētnieki.
Pārlasot 1936. gada žurnāla “Zeltene” Nr. 17, atradu interesantu rakstiņu “Sveštautiešu domas par latviešu valodu”. Tur rakstīts, ka slavenais franču ģeogrāfs Elizejs Raklī (1830. – 1905.) savā grāmatā “Vispasaules ģeogrāfija 19. gs. beigās” sacīja: “Ja kādas tautas vērtība būtu apspriežama pēc viņas valodas daiļuma, tad latviešu valoda stāvētu Eiropas tautu pašās pirmajās rindās.”
Baltijas vācu literāts Kārlis Hugenbergs (1784. – 1860.) savā rakstā par latviešu valodu un metriku sacīju: “Kas latviešu valodu labi prot, tas teikts to mīlīgu, jauku, stipru, skanīgu un visur derīgu, tas no sirds dusmosies, kad nepraši to smādēs.”
Latviešu vēstures un valodas pētnieks vācietis doktors Augusts Bīlenšteins (1826. – 1907.) rakstīja: “Kad tikai vien dziļāki iepazīsies ar latviešu valodas formām, viņas sastāvu un garu, tad tā varēs cienīgi stāties līdzās katrai lielākai kultūras valodai, kādas vien pasaulē bijušas un būs.”
Apgaismības ideju paudējs Garlībs Merķelis (1769. – 1850.) nosauca latviešu valodu par vienu no visbagātākajām valodām, “ja skatāmies uz gleznu vārdiem un tādiem izteicieniem, kas apzīmē jūtas”.
Baltijas vācu mācītājs Hermanis Katerfelds (1797. – 1876.), kas bija arī audžu tēvs Kronvaldam Atim, par latviešu valodas skanīgumu rakstā “Latviešu tautas dziesma” minējis: “Lai neviens lepni nesmīn par baudu, ko tiem sniedz latviešu tautas dzeja. Tur dažkārt mazi un patiesīgi vārdi mums atver sirdi pilnu karstām un dziļām jūtām.”
Šo svešinieku atzinumi jāzina katram latvietim, kā arī tiem, kas grib iemācīties latviešu valodu. Tāpat darbs valodniekiem – tulkotājiem, lai par latviešu valodu, kas ir vissenākā indoeiropas valoda, zinātu visas Eiropas Savienības valstis.
